Trīs

Noras Ikstenas triloģiju veido trīs romāni — “Dzīves svinēšana” (1998), “Jaunavas mācība” (2001) un “Mātes piens”(2015). To vienojošais pavediens — mātes un meitas, kuras dažādos laikos un laikmetos cenšas noskaidrot, kā dzīvot, lai nepazaudētu savu balsi, lai nekļūtu par zvanu bez mēles. Noras Ikstenas darbi — vairāk nekā divi desmiti romānu, stāstu un eseju krājumu, biogrāfisku apcerējumu — ir plaši pazīstami ne tikai Latvijā, bet arī tālu aiz tās robežām. Rakstnieces grāmatas tulkotas angļu, dāņu, grieķu, gruzīnu, hindi, igauņu, itāļu, krievu, vācu, zviedru un citās valodās. “Noras Ikstenas triloģijas sakarā man tomēr vispirms jādomā par “Mātes pienu” Tā, šķiet, ir pirmā un patlaban vienīgā grāmata manā mūžā, kuru izlasījis es aizvēru un noskūpstīju.” Gundars Āboliņš “Tik atšķirīgie trīs pavedienu (cilvēks, liktenis, laikmets) cauraustie darbi, saplūduši triloģijā, pārdzimst jaunā līmenī, jau pavisam cita mēroga tekstā. Gluži vai eposā. Arī — rakstnieces daiļrades kvintesencē. Kas būtiski: Nora Ikstena nekad nav atļāvusies rakstīt ar mērķi iztapt lasītājam, taču viņas grāmatas allaž bijušas vienas no lasītākajām. Tas nav paradokss, bet ideāls, par ko sapņo vairākums rakstnieku.” Arvis Kolmanis “Ja tas būtu vīns, es teiktu: pilnmiesīgs, asinssarkanā tonī kā aicinājums atgriezties pie pirmsākumiem, ar gruzdoša koka nemierīgo aromātu, kam garšā jūtami dzimtās zemes minerāli un jutekliski iztēles tanīni, bet pēcgaršā – dūmu sarežģītās, ilgi negaistošās notis. Ja tā būtu roze, es teiktu: tai piemīt seno rožu šarms, kaut gan tā radīta mūsdienās — spēcīgie krūmi ar tumšzaļām, spīdīgām lapām uz dzeloņainiem, eleganti nolīkušiem kātiem tur neparastus, nostalģiskas formas ziedus, kam krāsas pārplūst cita citā, kad ziedlapām pieskaras gaisma. Bet tie ir trīs romāni vienos vākos, un man jāsaka: laiks apstiprina rakstnieka noredzēto. Katrs no tiem ir vienīgais un unikāls, bet tajā pašā laikā pilnībā piederīgs dzimtai.” Inga Ābele