Kad rakstīju šo grāmatu, dzīvoju salā. Tā ir tāda vieta, kas man, ļoti iespējams, nozīmē vairāk par mīlestību, lai cik neierasti tas izklausītos. Tomēr tieši tur pie manis atnāca Amo, Ada un Īvs. Ak tu tētīt, kā mēs četratā plosījāmies!
Tie trīs vispār nekādi nebija iegrožojami, es pati gan pa brīdim noslēdzos vienatnē . Gribēju sēdēt smuki gultiņā un pierakstīt skaistāko no zemes stāstiem – stāstu par mīlestību. Tak nebija ne vēsts no rāmuma.
Maigi romantisks kā zieda drīksniņa, kaislīgi nāvējošs kā Tasmānijas velnu ala, skurbi grēcīgs kā meitu māja, naidā švirkstošs kā ugunsgrēks – tāds izvērtās šis vēstījums, tāpēc veriet vaļā to uzmanīgi. Visādi citādi – sala atrodas turpat, kur bijusi, Ada un Īvs ir sveiki un veseli, es arī rimties negrasos un Amo, ticiet man, mierā neliksies – pie pirmās izdevības būs atpakaļ uz zemes raudzīt, kur kritušas krāšņo orgaismu lauku sēklas.
Nora Ikstena

Amour Fou