Mātes piens
Visu romāna tekstu caurauž atteikšanās – no vīra un tēva, no sapņiem un iecerēm, no darba un uzskatiem, no draugiem un tiem, kurus mīlam. Šajā visu paaudžu sieviešu sāpju ceļā ļoti spēcīgs ir piedošanas motīvs. Tas kopš mazotnes ir nepārtraukts uzdevums meitai, lai turētu pie dzīvības māti, kura apzināti viņai liegusi savu pienu, lai neļautu mantot savas sāpes un izmisumu. Oficiālo vēsturi raksta uzvarētāji. Patieso — Latvijas dzimtu atmiņā glabātie notikumi, izjustais un pārdzīvotais. Nora Ikstena to apliecina skaudri, tieši un līdz sirds dziļumiem uzrunājoši.
Valērijs Belokoņs, grāmatu sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” mecenāts Triju paaudžu sieviešu — meitas, mātes un mātesmātes — likteņu vijums ir kā cieši sapīta bize. Tik cieši, ka sāp matu saknes. Veidojas maģiska sievišķā trīsvienība. Dzīvība un nāve. To vienlaicīgais skaudrums un maigums dziļi uzrunā gan reālistiskās detaļās, gan poētiskos simbolos. Mīlestība un naids. To augstspriegums. Ir laime lasīt darbu, kur šie lielie jēdzieni ir mākslinieciski piepildīti, jo tas gadās reti.
Māra Zālīte
Šis teksts ir mezgls, kuru Nora Ikstena raisījusi jau agrāk — romānā “Dzīves svinēšana“ pirms septiņpadsmit gadiem, stāstā “Klusā daba ar nāvi“ un citos. Aizraujošs cilvēka tapšanas pētījums ar precīzi un krāšņi iezīmētu fonu — Latvijas PSR no sešdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem.
Osvalds Zebris
Lai pasargātu Padomijas būrī dzimušo meitu no melnā nelaimības piena, gudra māte atsakās bērnu barot. Meita dodas mātei līdzi trimdā, lai iepazītu un atkarotu māti dzīvei. Tas izdodas līdz brīdim, kamēr meita pati sāk slīkt nebrīves sakultajās nodevības duļķēs. Apbrīnojama ir Noras Ikstenas prasme veidot oriģinālas romānu konstrukcijas.
Inga Ābele