Literatūras gardēži noteikti apbrīnos Valentīna Jākobsona stāstu teikumus. Tie ārēji ir pavisam vienkārši teikumi, nekas īpašs, nekāda sevišķa skaistuma, taču gandrīz katrā iekšā ir knifs, grūti noformulējama noskaņa un mērķtiecība.

Tā neapšaubāmi ir leļļu kino ilggadējā un labā skola, kur aiz katras šķietami vienkāršākās lellītes un aiz katra fona kociņa jaušamas gan poēzija, gan traģēdija, gan skaistā un rūpīgi izauklētā pasakas doma.

Leļļu filmas top lēni un grūti: vienu kustību, vienu teikumu filmē ilgi un pacietīgi ne vienu dienu vien. Tādēļ sliktus un neizstrādātus teikumus nemaz nefilmē, jo nav taču vērts ziedot nedēļas un mēnešus neko neizsakošiem teikumiem.

Trejādas brokastis