Rēgi
Deviņu stāstu ciklā fiktīva vēstītāja (viena vai vairākas) subjektīvi izklāsta savu no citiem slēpto dzīvi. Lielā mērā stāsti nav par ārējās dzīves notikumiem, bet gan par jūtām un sajūtām, ko sieviete (vai sievietes) pieredz, atrodoties noteiktā dzīves situācijā vai saskaroties ar ārējās pasaules notikumiem un īpaši ar citiem cilvēkiem. Tikpat labi var teikt, šī sieviete (un sievietes) ir personificētas emocijas vai emocijas ar ķermeni, un nebūs melots, ja tā tiktu definēts cilvēks kā tāds. Bet ko šīs sievietes īsti piedzīvo? Vai tiešām ir iespējams nesaprast, cilvēks ir dzīvs vai miris? Kā var atbrīvoties no ādas? Kāpēc pilī spokojas? Un kā kļūt neredzamai? Šie un daudzi citi jautājumi rodas, lasot stāstus. Atbildes tiek atstātas lasītāju ziņā, nodrošinot plašu domāšanas un asociāciju telpu pašā tekstā un ļaujot darboties līdzpārdzīvojumam.
Savijoties maģiskā reālisma iezīmēm ar īsā stāsta formas neizsmeļamību un pat novelei raksturīgiem paņēmieniem, ir tapis oriģināls stāstu krājums, kuru būtu grūti salīdzināt ar kādu citu no latviešu literatūras nesenajā vēsturē publicētajiem.