Svētlaimīgo zeme

“Nepiekāpīgā postmodernista Jāņa Einfelda (1967) prozas pamanāmākā atšķirība droši vien ir tieši vēstījuma maniere — ierasti darba autori tā vai citādi tomēr atrodas ārpus sava vēstījuma, neatkarīgi no tā, kādā personā vēstījums sniegts, taču ne Einfelda tēlojumu pasaulē — tur autors ir literatūras karsto punktu reportieris, mīta rašanās tiešs liecinieks. Arī romānā “Svētlaimīgo zeme”. Izbaudiet!”
Dace Sparāne-Freimane

Kurās tālēs dzimis un ticis auklēts tāds vējš, kas kā traks dēlietis nokritis uz zemes, saraustījis mākoņus un apakš kājām ūdeni sakūlis putās, ar kurām apšļākt līdz pēdējai vīlei gan veiksmīgos, gan apmaldījušos kuģotājus. Jāizlūdzas Dievs, lai vērš žēlastību pār mums, niecīgajiem pīšļiem, grēcīgajām kripatām varenā Radītāja valstībā, kur dzīvo zivis žaunainās, gan zāle, gan aļģes, gan akmeņi, dieviņ, ļauj neieskriet sēklī mūsu nīcīgajam šķirstam, kas visur sludina Tavu varenību, izlaid mūs neskartus tai pasaulē, kur dzīvo akli svētlaimīgie...