Stroika ar skatu uz Londonu

“Stroikas” pirmās 17 nodaļas tika sarakstīts Albukerkē, Ņūmeksikā, kur Lācītim kā studentam darba nebija daudz, bet laika pietiekami. Taču drīz pēc tam autors atgriezās Londonā, kur uzbruka rakstnieka ļaunākais ienaidnieks — darbs no astoņiem līdz
pieciem. Tomēr manuskripts jau bija iekārdinājis izdevēju, un vajadzēja to pabeigt. Kā atminas pats Lācītis: “Kā lai rakstnieks zaļknābis pabeidz savu pirmo pilnizmēra cepumu, kas viss tapis pēc “mauj, kā proti” receptes? Pieredzes nav, sajēgas nav, laiku
tagad arī atņēmuši. Bet beigas uzrakstīt taču visgrūtāk! Pēc stroikas Kamdentaunā vilkos mājās, iedvesmai paņēmu Balvenie Doublewood un centos steigšus kaut ko no sevis izspiest, tomēr pēc publicēšanas nobeigums nevienam īsti nepatika, mani
ieskaitot.” Tāpēc 2017. gadā, kad autoram radās iespēja izdot “Stroiku” angliski, pēdējās nodaļas tika pārrakstītas.
Un tagad, 2026. gadā, kad autora kontā jau kaudzīte sarakstītu grāmatu, no kurām pēdējās: “Oksforda ar skatu uz Universitāti” (2023) un “Dzīve, narkotikas un rokenrols” (2026), klajā beidzot nāk arī autora jau pasen solītā “Stroikas” jaunā redakcija — ar
diviem nobeiguma variantiem, labticīgi atstājot lasītājam brīvu izvēli pašam lemt, kurš nobeigums labāks, īstāks.
Kopējā tvērumā šie trīs romāni (tas ir, Stroika, Oxforda un Dzīve) veido it kā savdabīgu dzīves parafrāžu ciklu “no—līdz”, un, lai gan šobrīd ar abām kājām Kanādā, arī ar diviem nobeigumiem nekas, protams, nebeidzas, — joprojām ir spēkā “Stroikas” epilogā liktās autora pārdomas par to, vai Lācītis “kādreiz pametīs savu iemīļoto Rīdžentsparku, atteiksies no Kamdentaunas, nogurs no Sautbenkas kņadas Temzas krastā, pārtrauks ikgadējās vizītes uz Britu muzeja vēsajām zālēm un nopirks mašīnu ar stūri kreisajā pusē? Ko var zināt. Bet viņš nekad arī nav atteicies no tējas ar citronu, Inokentija Mārpla dziesmām vai “Veldzes” skvēra.”