Izcilais albāņu rakstnieks, esejists un dramaturgs, dzīvais klasiķis Ismails Kadare (Ismail Kadare, 1936) Latvijā ir praktiski nepazīstams. Bet tieši viņa pirmais romāns “Mirušo armijas ģenerālis”, kas pirmo reizi tika izdots 1963. gadā, padarīja viņu par Albānijas vadošo literātu un starptautiski slavenu rakstnieku. Kopš 1990. gada I. Kadare dzīvo Francijā.I. Kadare tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem 20. gadsimta Eiropas rakstniekiem un intelektuāļiem, turklāt saskatot viņa daiļradē universālu balsi pret totalitārismu. Romāns “Mirušo armijas ģenerālis” ir tulkots ļoti daudzās valodās un atrodas Le Monde 100 gadsimta nozīmīgāko grāmatu starpā.

Romāns “Mirušo armijas ģenerālis” sarakstīts elegantā, asprātīgā, ironiskā prozā, tā sižets risinās 20. gadsimta 60. gadu sākumā. Teju divdesmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām Itālijas valdība nosūta uz Albāniju ģenerāli, kuru pavada priesteris, ar mērķi atrast, savākt un aizvest atpakaļ uz Itāliju kara laikā mirušo tautiešu kaulus, lai tos varētu cienīgi apglabāt. Veicot izrakumus, abi brīnās par šīs misijas nozīmi, kā arī pārspriež kara un plašākā tvērumā – cilvēka centienu īslaicību un bezjēdzību. Dodoties dziļāk Albānijas laukos, viņi atklāj, ka viņiem seko cits ģenerālis – vācietis, kurš arī meklē Otrajā pasaules karā kritušo vācu karavīru mirstīgās atliekas. Tāpat kā viņa itāļu kolēģis, arī šis ģenerālis cīnās ar šo nepateicīgo uzdevumu un nomokās šaubās par nacionālā lepnuma žestu vērtību.

Šie karavīru pīšļi kļūst par viņa «mirušo armiju», bet meklēšana — par dramatisku piedzīvojumu, kura laikā ģenerālis sastopas ar neskaitāmiem šķēršļiem, iepazīstas ar senām paražām, nostāstiem, dziesmām un skarbu pasauli, kuru caurvij arī kaut kas maigs, līdz galam nepateikts.

«Cik viegla tu esi, Betij,» viņš kādu vakaru man parkā teica. Mēs staigājām apķērušies divas naktis pirms mūsu kāzām. Bija silta, reibinoša rudens nakts. Pēcpusdienā bija lijis, un parka celiņos bija uzradušās nelielas peļķes. Viņš turēja mani aiz rokas kā bērnu un nemitīgi atkārtoja: «Nudien, tu esi tik viegla, Betij, vai arī man tā liekas aiz laimes?» Karavīra zābakos viņš smagi un neuzmanīgi brida cauri peļķēm, sadrumstalojot mēness atspīdumu tajās tūkstoš gabaliņos. «Gribētu turēt tevi rokās visu mūžu, Betij. Jā, šādi.» Viņš pienāca, noskūpstīja man matus un atkārtoja: «Cik viegla tu esi!»

Romāns saņēmis kritiku no socreālismam uzticīgiem kritiķiem totalitārajā Albānijā, bet ļoti jūsmīgas atsauksmes no kritiķiem citviet pasaulē. Independent on Sunday: “Kadare pelnīti salīdzināms ar Gogoli, Kafku un Orvelu. Taču Kadarem ir oriģināla balss, kas dziļi sakņojusies viņa dvēselē.” Times Literary Supplement atzīmēja šī dziļi pacifistiskā romāna spēju spēlēt uz dvēseles stīgām un trāpīgajiem vērojumiem, kas liek palūkoties uz pasauli ar svaigām acīm.