Konservatīvais, liberālais un sieviešu (ne) ordinācija

Kolektīvo monogrāfiju "Konservatīvs, liberāls un sieviešu (ne)ordinācija” veidojis stardisciplinārs Latvijas Universitātes pētnieku kolektīvs. Monogrāfija gan mūsdienu, gan vēsturiskā kontekstā analizē dzimtes lomas un to uztveri Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā un ar to saistītajās kopienās, integrējot trīs atšķirīgas pētnieciskās pieejas.

Antropoloģiskā pieeja mudina veidot pilnvērtīgāku un iekļaujošāku skatījumu uz procesiem baznīcā un sabiedrībā, piedāvājot datu interpretāciju un analīzi, kas iegūta plašā lauka pētījumā, intervējot mācītājus/-as, evaņģēlistus/-es un citus ar baznīcu saistītos ļaudis, kā arī atspoguļojot ticīgu cilvēku uzskatus un pozicionēšanos konservatīvisma-liberālisma skalā. Antropoloģiskās pieejas sastāvdaļa ir arī kvantitatīva aptauja, kuras aizraujošie rezultāti apskatāmi grāmatas noslēgumā.

Monogrāfija piedāvā arī plašu teoloģiskās problemātikas diskursa izvērsumu jautājumā par sieviešu (ne)ordinācijas gadījumu Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Autori veikuši apjomīgu arhīvu dokumentu izpēti un pievērsuši uzmanību gan tekstam un kontekstam, tāpēc analizējamie fenomeni netiek skatīti izolēti cits no cita, bet gan attiecībā ar to diskursīvo kontekstu un “patiesības režīmiem”, kuru ietvaros tiek konstruēta cilvēku apdzīvotā pasaule un zināšanas par to.

 “Monogrāfijas bagātīgie pētījuma materiāli dod neparasti daudzslāņainu pārskatu par Latvijas domu, jūtu un pārliecību pasauli pirmajos neatkarības gados,” izdevumu raksturo mācītājs un LU profesors emeritus Juris Cālītis. “Konkrētās atziņas analizē kādu Baznīcas iekšējo problemātiku — vai kristīgā mācība pieļauj sieviešu ordināciju, bet darba saturs ievērojami pārsniedz šī specifiskā jautājuma robežas. Apjomīgajie pētījumu dati atklājas atšķirīgus ieskatus par stabilitāti un apjukumu, pārliecību un haosu, vienotību un atsvešinātību, par lasīto un saprasto, par to, kā veidojas un mainās kolektīvā pašapziņa. Šīs tēmas atsedz plašākas Latvijas sabiedrības sāpes, kas raksturīgas ne tikai Baznīcas dzīvei, bet visai valstij, iznākot no padomju sociālās un garīgās deformācijas. Šis materiāls būtiski izgaismo, ko latvietis saka latvietim, kad katrs cenšas veidot labāku Baznīcu un labāku Latviju. Darbs, kas ir akadēmisks, vienlaikus ir neparasti aizraujošs, jo tajā sadzirdam taujāšanu, meklēšanu, pašrefleksiju un pārliecību latvietim ieejot viņam jaunajā pasaulē. Šis antropolgu, mediju pētnieku un teologu kopdarbs ir neparasts mūsu pašu spogulis.”