Kamenes un skudras

Šis ir Ingas Ābeles trešais stāstu krājums (kopskaitā jau devītā autores grāmata). Ingas darbi tulkoti vairākās svešvalodās, viņas lugu iestudējumi ikreiz ir intereses degpunktā, viņas trauslā balss Dzejas dienās un Prozas lasījumos allaž ir apbrīnojami spēcīga un spēcinoša. 2008. gadā izdotais romāns “Paisums” atzinīgi novērtēts ar Literatūras gada balvu (Rakstnieku savienība) un Baltijas Asamblejas balvu. “Desmit gadu stāsti par cilvēka dabu un cilvēku dabā no dažādiem skatpunktiem. Skudra vai cilvēks, zvaigzne vai mikrobs – Visumam viena struktūra, un tikai laiks ir lielais šķīrējs un vienotājs. Par laiku gribas domāt un par sapni. Divi lielie noslēpumi. Atziņa, ko guvu, rakstot šo grāmatu, — spārnu bojājumi… nesāp. Ne tauriņam, ne skudru mātei, ne kamenei... Viņi ļoti brīnās pavasaros, tie taureņi ar ieplēstiem spārniem. Kustina, staigā, bet – un te ir tas sāpīgums — izdzīvot, dzīvot pa īstam vairs nevar. Tāpat arī cilvēkam ir neredzami spārni. Noteikti ir. Gara gaisma. Tā ļoti jāsargā no bojājumiem.” Inga Ābele “Desmit Ingas Ābeles stāsti ― un katrs trāpa precīzi desmitniekā. Pasaule saraucas desmit lappusēs un kļūst pārpasaulīga. Apnikusī realitāte, kas šepat acu priekšā un deguna galā, pārtop teiksmā. Vēsture izplājas uz plakanas papīra lapas un kļūst neiespējami dzīva un telpiska. Ikdienas plānā virskārtiņa pārplīst ― un paveras esmības bezdibeņi. Bet krupītis sēž uz šķīvja – tā nesatricināmi un eleganti, un zona joprojām ir istabā uz skapja.” Guntis Berelis “Ābele nekad nepārspīlē, vienkārši viņas acs redz tik precīzi un skaudri, ka domu sabirums vārdos piepeši ievelk kristāla asas un skaidras aprises arī prom plūstošās smiltīs, arī ikdienas jezgā, ko saucam par dzīvi, arī pagurušā un padilušā dvēselē, kurā it kā nekas jau vairs nebūtu salūkojams pat ar lupu, ― un uzrunā lasītāju kā ciešs apskāviens, viss viens, gaidīts vai negaidīts. Un, jā, vēl svarīgs ir estētiski tik pievilcīgais dzīvesspars, kas joņo pa teksta līnijām kā lidojošais burvju paklājs, neļaujot samierināties ar šo pārsteidzošo dzīvi ne skudrai, ne pīpenei, ne cilvēkam.” Edvīns Raups “Vakar, kad noliku galvu uz spilvena un aizvēru acis, man pēkšņi šķita, ka nekā nav — arī tevis nav, nav lauku, mežu un māju. Nav zirgu un lēno govju, debesu nav un zemes. [..] Mani sapņi aug gadu tūkstošiem lēni un ik reizi parādās citādi. Tavi sapņi aug pretī. Kādā mirklī tie savijas ar neskaitāmiem citiem un rodas pasaule.” No stāsta “Putna atmiņa” “Bet viņš pats neteica ne vārda. Viņu, šķiet, vairāk interesēja jautājums, kā viņi abi no tās pasaules nonākuši šeit, šajā gadsimtā. Pa kuru laiku? Kā viņi abi šurp atkūlušies — ar laivu, zirgu vai kājām, pa kādu neredzamu jūru tik tālu atkuģojuši, atviļņojuši — no cita gadsimta, no citas faktūras, tikko būdami stirna un ziedošais plūmes zars ar uguns pilno serdi, un nu jau Maij ar nosmērēto džemper un Emars ar kapl, kam pielijs pavards?” No stāsta “Uguns vērotāji”