Indija ne pa jokam. Un Pakistāna arī

Šī grāmata ieinteresēta aculiecinieka acīm rāda nevis sieviešu žurnālos tik bieži apjūsmoto Indijas “eksporta variantu”, kur sniegbaltos tempļos zaļu pļavu vidū viedi vecūkšņi seko savai karmai, ar prieku mācot ciniskajiem, stresā un savtīgumā dzīvojošajiem eiropiešiem patiesās dzīves gudrības, bet gan to, kur savas reālās dzīves priekus un bēdas ik dienu piedzīvo paši indieši un pakistānieši. Abas šīs zemes ir tā pasaules daļa, kur kaut kas neiespējams, pat vienkārši neiedomājams cilvēku piemeklē ik uz soļa, tikko viņš šo soli sper sānis no tūristu iemītās takas. Un šīs grāmatas autors to tiešām ir darījis ne pa jokam.

Aizraujošo stāstījumu ilustratīvi papildina autora fiksētie mirkļi krāsainās fotogrāfijās. Tāpat pielikumā rodama atsevišķa nodaļa par praktiskām lietām, kas būtu jāzina, dodoties ceļojumā, piemēram, par valsts uzbūvi, drošības jautājumiem un finanšu norēķiniem, dzīvošanas, ēšanas, iepirkšanās un uzvedības paradumiem.

Fragments no grāmatas priekšvārda:
Atgriezies Kalkutā, es stundām klīdu tieši zem Hāuras milzīgā dzelzs tilta izvietotajā vairāk nekā simt gadu vecajā Malik Ghat ziedu tirgū – pa daļai graustu ielu, pa daļai neizsakāmi krāsainu kāzu altāri, pa daļai komposta kaudzi, kur ik dienas tirgojas vairāki tūkstoši ziedu audzētāju un pārpircēju, kur lotosi samesti milzīgās kaudzēs, bet cilvēki izskatās pēc staigājošām ziedu virteņu gubām.
Un vēl tai pašā Kalkutā es kā zaķītis rikšoju pa ielu, mēģinot izvairīties no krāsota ūdens maisiņiem, kuri kā lietus bira no katra loga. Tikai vēlāk uzzināju, ka ir taču pusotru gadu tūkstoti senie pavasara atnākšanas, prieka un līksmības Holi svētki, kuros pierasts paziņas un nepaziņas nokrāsot visos iespējamos veidos. Vietējā prese ne velti aicināja visus kārtīgi sagatavoties vieglākai krāsu nostdabūšanai – kārtīgi ieziesties ar sezama vai kokosriekstu eļļu, zem nagiem pasmērēt vazelīnu un, kas īpaši būtiski indiešu daiļā dzimuma pārstāvēm, labāk jau pēdējo nedēļu pirms Holi atturēties no vaksācijas un ādas balināšanas procedūrām.
Kaimiņvalsts galvaspilsētā Islāmābādā es, zobus šņirkstinot, pārlaidu smilšu vētru. Kamēr vējš plosījās ar simt kilometru ātrumu stundā un nogalināja divus cilvēkus, tiem uzgāžot reklāmas stendu, sēdēju viesnīcā un no avīžu skrandām numurā uzzināju: līdz pat 2006. gadam šeit bija spēkā likums, kas paredzēja – sievieti uzskata par izvarotu tikai tad, ja “iekļūšanas aktam” ir četri liecinieki – pieauguši vīrieši ar labu reputāciju. Taču, ja tādu nav, sieviete vienkārši ir stājusies nelikumīgās seksuālās attiecībās, bet, ja tā, sods par to – tātad laulības pārkāpšanu – var būt pat nomētāšana ar akmeņiem.
Neatkarīgo cilšu teritorijās tai pašā Pakistānā runīgs šoferis manas zināšanas vēl papildināja: gan par izvarotas studentes ģimeni, kas nesen draudējusi sadedzināties policijas iecirkņa priekšā, ja korumpētie likuma sargi nepieņems viņu iesniegumu un nesāks izmeklēšanu, gan par sievieti, ko bija izvarojis viņas vīratēvs, pēc kā virkne musulmaņu garīdznieku visā nopietnībā ierosinājusi – nu viņai atliek tikai precēties ar varmāku. Beidzot mīlaskārais vīratēvs tomēr ticis pie desmit gadiem cietumā.
Dalailamas trimdas mītnes vietā Dharmsālā, kur par augošu noziedzības līmeni gādā trimdas tibetieši, cienījams vīrs oranžās drēbēs man būtībā uztiepa kādu jauniznākušu grāmatu par Budas patieso dzīvi un nāvi. To krietni vēlāk lasot svētās Vārānasi pilsētas Čaukhandi stūpas pavēnī – vietā, kur Buda sastapies ar saviem pirmajiem mācekļiem, – es nekādi nespēju saprast, kā viens acīmredzot dziļi ticīgs cilvēks var ieteikt lasīt grāmatu, kurā aprakstīts, kā viņa globālās reliģijas pamatlicējs sekmīgi laipojis galmu intrigās, bet mūža nogalē, vecs un slims, nodots un pamests, palicis bez politiskā atbalsta un iztikas līdzekļiem, cietis neveiksmes itin visā un visvairāk jau savas mācības izplatīšanā, beigu beigās miris no saindētas cūkgaļas.
Čenajā – ko vēl salīdzinoši nesen sauca par Madrasu – man stāstīja par vīru, vārdā Sandžajs Šarma, kas ar automašīnu atbraucis četrus tūkstošus kilometru, lai tikai nodrošinātu labāko medicīnisko aprūpi savam sunim – nepilnu pusotru gadu vecajam bokserim Bonksijam. Sunim, lūk, nepatīk slēgtas durvis, tā ka braukšana ar vilcienu atkrita. Arī lidmašīna nederēja, jo saimnieks uztraucās, vai bagāžas nodalījumā sunim ar sirdsdarbības problēmām būs pietiekami skābekļa, – un atlika vien pašam sēsties pie stūres.
Tai pašā Bombejā es caur koku lapotni mēģināju saskatīt Klusuma torņus, kuru virsotnē parsi maitasputnu vajadzībām novieto savus mirušos, un iepazinos ar municipālo žurku ķērāju, kura minimālā norma ir trīs desmit noķertu grauzēju vienā naktī; Thatā, netālu no Kīndžaras ezera Pakistānā, es stundām klejoju pa pasaules lielāko kapsētu, kur kopumā apbedīti apmēram simt divdesmit pieci tūkstoši sufiju svēto; Multānā man nenācās viegli slēpt smaidu, kad jau padsmito reizi klausījos, ka pilsēta, lūk, esot vienā vecumā ar grēku plūdiem, jo tieši tur uz dzīvi apmeties Noasa dēls...
Un tas vēl bija tikai sākums.