Ekstāzes un metastāzes

“2022. gads vēsturē paliks kā dziļas traumas gads, 24. februāris nu iezīmēts kā vēl viena kara sākšanās diena, neizdzēšama un biedinoša. Kā topošajā rakstnieku pieredzes eseju krājumā, kurš klajā nāks nākamā gada sākumā, raksta Gundega Repše: “Kopš Krievijas slepkavnieciskā iebrukuma Ukrainā es vairs nezinu gandrīz nevienu atbildi, kālab rakstu un rakstīju. Nezinu, kam kalpo literatūra. Nezinu, vai bija jēga piedzimt un mēģināt tapt par cilvēku. Cilvēka jēga šobrīd ir drupās.”
Tomēr tā nekādi nav ne padošanās, ne vaimanāšana, gluži pretēji — garīgie spēki, gluži tāpat kā fiziskie, prasa savākties, lai izturētu, lai turētos pretī un ne tikai.

Rakstnieka, mākslinieka gars vienmēr ir jūtīgāks, asāks, nevaldāmāks, un tikai tāpēc arī spēj izmisuma brīdī mobilizēties, meklēt spēku, meklēt atbildes — un, ja ne atrast, tad katrā ziņā uzdot precīzus un svarīgus jautājumus: kāpēc ar mums, pasauli, notiek tas, kas notiek?

Gundega Repše šogad lasītājiem devusi jau divas svarīgas grāmatas – romānu “Sarunas ar Sīko” un eseju krājumu “Naži betonā”, par rakstnieces līdzšinējo daiļradi dziļu un intriģējošu pētījumu “Brīvie vektori” veikusi literatūrzinātniece Anita Rožkalne. Tagad, gada nogalē klajā nāk Gundegas Repšes trešā šī gada grāmata — dzejas krājums “Ekstāzes un metatstāzes”, kurš ir gan akumulējis visu šogad piedzīvoto un izturēto, gan precīzi aizrāda par kādu rakstniecības žanru iztēloto ierobežojumu nepieciešamo pārkāpšanu.
Ekstāze ne vienmēr ir nekontrolēta sajūsma vai sajūsma vispār — vismaz šajā dzejas krājumā ne. Ekstāze te drīzāk ir valodas stilistika — koncentrēta un blīva, brīžam pat sirreāla spēcīgu emociju gamma, kas ar ik brīdi tomēr uzvilnījošu gaišumu, ticību un gara spēku vienīgā var palīdzēt izturēt vēstures pasaulīgās metastāzes.”

Dace Sparāne-Freimane