Aspirantūra

Kas ir cilvēks? Kas var būt cilvēks? Kur velkamas cilvēka un cilvēcības robežas? Ne tikai daiļliteratūrai ierastā filozofiskā un psiholoģiskā tvērumā, bet arī eksakti: matemātiski, fizikāli, ķīmiski, bioloģiski, ekoloģiski utt. Ja dzīvojat pārgalvīgā vīzijā, ka literatūrā visu esat jau piedzīvojuši, tad ko šādu tomēr vēl nebūsiet sastapuši un, ja pietiks uzcītības, pacietības un atvērtības izlasīt, nekad arī neaizmirsīsiet.

“Pēc pasaules gala, kas principā ir jebkas no šeit uzskaitītā: globāla kataklizma, dabas vai drīzāk jau cilvēku izraisīta, karš, pandēmija vai pat “tikai” viena bērna acupriekšā notikusi traģēdija, tomēr diemžēl nav apziņas gals, tu caur zināšanām, šai gadījumā: visu tev zināmo, proti, caur valodu un citām prāta radītām sistēmām un pieredzēto, meklē ceļu atpakaļ pie vai, gluži pretēji, prom no sevis. Viss, kas ir tavā rīcībā, ir šo zināšanu un pieredzes drumslas, haotiskas, šķietami (un tikai šķietami) nesaistītas, visi eksakto un humanitāro zinātņu meti ir krustu šķērsu sapinušies ... palaikam ... neatšķetināmi. Laipni lūgti “Aspirantūrā” — risināt eksistences vienādojumu!”
Dace Sparāne-Freimane

“Radīt pasauli un sevi tajā. Vai — radīt sevi un pasauli sevī. Vai varbūt — pārradīt, salikt kopā no stihijām, no pirmelementiem, no dzīvības pirmformām un vēstures — kolektīvās un individuālās — lauskām. Šķiet, ka tas ir neizpildāms uzdevums gan apjoma, gan sarežģītības ziņā. Margarita Perveņecka savā otrajā romānā to apņēmīgi paveic, izmantojot gan visu cilvēcei pazīstamo zinātņu datus, gan valodu visā tās plašumā un dziļumā, gan vārdos neizsakāmo. Arī no lasītāja “Aspirantūra” prasa daudz — uzdrīkstēšanos, zinātkāri, pacietību —, bet balvā sola visu pasauli un unikālu lasīšanas pieredzi.”
Vents Zvaigzne

“Savas esamības izzināšanas ekspedīcijas pierakstu kladē, dziedot poēmu
par zināšanu un nezināšanu, kvēli tiecos pēc Skaidrā Pirmavota.
Iegremdējoties tajā — perfekti līdzsvarojoties nullpunktā —
visas laiktelpas atplaukst augstākās precīzijas sakārtojumā — daiļā puzurā.
Ikviens var piedzīvot tādu mirkli vai vairākus, kad fiziskā realitāte un nemanāmā iekšdaba sakniedējas vienotā veselumā. Taču, zaudējot nosvērtību,
veselums sadrumstalojas, un cauri maldiem viss atkal jāsāk no jauna.
Aspirantam mūžīgā tiekšanās vienādoties ar Visumu kļūst par
pastāvīgu procesorstāvokli, atspērienu ceļā uz atbrīvi un skaidrāku apzināšanos.”
Margarita Perveņecka

Lai neviena zvaigzne, ne mēness, ne miglājs, neviens debess ķermenis vai parādība — nekāds fonisks vai optisks māņtēls — neaizsedz prātainavu,
lai nekas neapžilbina, nemaldina un neaizkavē
bez jebkādām ilūzijām doties totālā sagrāvē,
uz ne-būtības sliekšņa norēķinoties ar pašu visdārgāko lielumu —
sevisnieka pastāvēšanu,
savu materiālo, fizisko, emocionālo un mentālo depozītu.