Okeāniskais es

Oktobra pievakare, lietains, kluss, aiz loga puskrēslā kustas koku zari vējā, miegains laiks, es sēžu mazās bibliotēkas istabiņas grāmatplauktu ielokā, blakus ir iedegta savu laiku nokalpojusi stāvlampa. Ārā jau sācis tumst, tāpēc redzu savu atspulgu loga rūtī. Es skatos tam acīs. Absolūts sentiments. Viss ir vienkopus — pasaules tumsa, es-vērotājs, kura acis izgaismo, un es-attēls, ko redzu. Un vēl bibliotēka. Esmu viens ar bibliotēku. (..) Bibliotēka šajā gadījumā, tāpat kā visos svarīgākajos jautājumos, man neko nav varējusi iemācīt. Tajā pašā laikā arī pats neesmu atklājis neko tādu, kas jau agrāk nebūtu bibliotēkā. Šādā veidā domājot, es palikšu turpat, kur sēžu, ar tām pašām atšķirtajām lappusēm klēpī, tām pašām brillēm uz acīm. Tātad — jādomā ne tā. Jāuzdod pareizais, tikai uz manu vienīgo dzīvi attiecināmais jautājums dzīvē, kāda tā atspulgojas manos Es spoguļos pirmo un pēdējo reizi. Lai būtu derīgs risinājums, ir jābūt pareizi uzdotam jautājumam. Bet es nezinu, kas ir pareizi. Romānu 'Okeāniskais Es' pats autors definējis kā psiholoģiskās fantastikas stāstu, taču abi šajā definīcijā ietvertie vārdi jāskata dziļāk par vispārpieņemto. Galvenā naratīva līnija, virzošais spēks, ir Narcisa stāsts. Ceļš, par kuru autors ved Narcisu, virzās caur literatūras, psiholoģijas un, plašāk, visas kulturoloģijas pieredzes pasauli. Narcisa tēla pamatuzstādījums gan balstās psiholoģijā pieņemtajā narcisa sindromā, taču autora izvērsumā tiek skatīts apbrīnojami plašā, pastāvīgi mainīgā kaleidoskopiskā mozaīkā. Romāna sižetu virza autora tēze pret psiholoģijā (un ne tikai) pieņemto dogmu 'Narciss spogulī tīksminās par sevi', tās vietā piedāvājot 'ķecerīgu' tēzi: 'Narcisa izmisīgo apmātību rada Atbildes meklējumi' – atbildes, kas esmu es, indivīds, šeit un šajā mirklī un vai to vispār ir iespējams noteikt, ja reiz mirklis nav ne notverams, ne nosakāms, jo katrs it kā satvertais mirkļa attēls ir tikai viens no daudziem iespējamiem un nav pierādāms, ka tieši šis fiksētais spoguļattēls ir 'īstais'. Starp daudzajiem Narcisa Es tēliem, ko autors skrupulozi, katru kā sava mirkļa pierādījumu izvērsis romānā, arvien pieaugošais un dominējošais izrādās Inkvizitors. Vai Narciss, pieņēmis un izdzīvojis visus pārējos, salūzīs dogmas priekšā – tāds ir viens no interesantākajiem un būtiskākajiem šā romāna uzdotajiem jautājumiem.