Romāns “Zuleiha atver acis” aizsākas 1930. gada ziemā kādā attālā tatāru ciematā. Zuleihu un simtiem citus izsūtīšanai pakļautos lopu vagonos aizved pa mūžseno katorgas ceļu uz Sibīriju. Vienkārši zemnieki un Ļeņingradas inteliģence, noziedznieki, musulmaņi un kristieši, pagāni un ateisti, krievi, tatāri, vācieši, čuvaši – visi sastopas pie Angaras krastiem, ik dienu cenšoties skarbajai taigai un bezsirdīgajai valstij apliecināt savas tiesības dzīvot.
Veltīts visiem izsūtītajiem.

Guzela Jahina ir dzimusi un uzaugusi Kazaņā. Viņa iepriekš publicējusies žurnālos “Нева”, “Сибирские огни” un “Октябрь”. “Zuleiha atver acis” – autores debijas romāns – ir tulkots un izdots 38 valstīs, saņēmis neskaitāmas literārās godalgas, un pēc tā motīviem uzņemts televīzijas seriāls.

No krievu valodas tulkojusi Gunita Mežule.

Šis romāns pieder pie tā veida literatūras, kura kopš PSRS sabrukuma, šķiet, bija pilnībā zudusi. Mums bija ārkārtīgi daudz brīnišķīgu divkultūru rakstnieku, kuri pārstāvēja kādu no impērijā dzīvojošajām tautībām, taču rakstīja krievu valodā. Fazils Iskanders, Jurijs Ritheu, Anatolijs Kims, Olžass Suleimenovs, Čingizs Aitmatovs... Šīs skolas tradīcijas – dziļa nacionālā materiāla pārzināšana, mīlestība pret savu tautu, cieņpilna attieksme pret citu tautību cilvēkiem, delikāta pieskaršanās folklorai. Šķita, ka tam nebūs turpinājuma, tas ir nogrimis kontinents. Taču nāca rets un priecīgs notikums – parādījās jauna prozaiķe, jauna tatāru tautības sieviete Guzela Jahina, kura viegli ieņēma savu vietu līdzās šiem meistariem.
Romāns “Zuleiha atver acis” ir lieliska debija. Tam piemīt galvenā īpašība, kas raksturo īstu literatūru, – tas trāpa tieši sirdī. No stāsta par galvenās varones – tatāru zemnieces – likteni budžu izsūtīšanas laikā dveš tāds patiesīgums, neviltots īstums un valdzinājums, kas pēdējo gadu desmitu laikā milzīgajā mūsdienu prozas plūsmā nemaz nav tik bieži sastopams.
Ludmila Uļicka