Zaļās gaismas. Lejupskriešanas māksla

ES DZĪVOJU ŠO DZĪVI jau piecdesmit gadu, no kuriem četrdesmit divus cenšos atšķetināt dzīves mīklu un pēdējos trīsdesmit piecus rakstu dienasgrāmatas, kas palīdzētu to izdarīt. Tās ir piezīmes par panākumiem un neveiksmēm, priekiem un bēdām, par lietām, ko esmu apbrīnojis un kas man ir likušas smieties kā kutinātam. Kā būt godīgam? Kā mazāk stresot? Kā priecāties? Kā mazāk sāpināt cilvēkus? Kā pašam tikt mazāk sāpinātam? Kā būt labam cilvēkam? Kā piešķirt dzīvei jēgu? Kā vairāk būt pašam?

Pavisam nesen saņēmu drosmi piesēsties pie šīm dienasgrāmatām. Es atradu stāstus, ko esmu piedzīvojis, mācības, ko esmu guvis un aizmirsis, dzejoļus, lūgšanas, norādes, uzskatus par to, kam dzīvē ir nozīme, kā arī daudz un dažādas bamperuzlīmes. Ja jūs zināt, kā un kad pārvarēt dzīves mestos izaicinājumus, proti, kā uz neizbēgamo paskatīties relatīvi, jūs varat baudīt panākumus, ko es dēvēju par zaļo gaismu noķeršanu.

Un tā es paķēru vienvirziena biļeti uz tuksnesi, kur sarakstīju to, ko jūs patlaban turat rokās, – albumu, ierakstu, stāstu par manu līdz šim nodzīvoto dzīvi.

Piecdesmit gadi uzskatu un pieredžu, sajūtu un atskārsmju, izcilāko un kaunpilnāko mirkļu. Pateicības, patiesības un brutalitātes skaistums. Situācijas, kurās esmu ticis cauri sveikā, kurās esmu ticis pieķerts un izlijis slapjš līdz ādai, cenzdamies lavierēt starp lietus lāsēm.

Cerams, ka tās ir zāles, kas labi garšo, pāris tabletes aspirīna, nevis nakts slimnīcā, kosmosa kuģis uz Marsu bez nepieciešamības iegūt pilota apliecību, došanās uz baznīcu bez vajadzības atdzimt un smiešanās caur asarām.

Tā ir mīlestības vēstule. Dzīvei.

Tas ir arī ceļvedis, kas rāda, kā noķert vairāk zaļo gaismu un kā saprast, ka arī dzeltenās un sarkanās reiz pārslēdzas uz zaļajām. Ar nolūku…