Vīru lietas

Ja man būtu jānosauc viena latviešu grāmata, kurā trāpīgi raksturoti modernās inteliģences pārdzīvojumi, es tūlīt pat iedomātos par “Vīru lietām”. Tas ir dziļi personisks, nesaudzīgs un nepiedienīgs grupas portrets, kura galvenie varoņi – izmisuši un apmaldījušies domātāji – tā vien izstaro mūsdienās labi pazīstamo lielpilsētas vientulību. Taču sadzīviskās ainas ir tikai neliela daļa no Ilzes Jansones radītās pasaules. Zem vienmuļajām ikdienas rūpēm slēpjas daudz dziļāki teoloģiski un filozofiski slāņi, kuru interpretācija vienmēr paliek lasītāja ziņā. Bet, ja runājam līdzībās (un šai grāmatai tas piestāv daudz labāk), Ilze Jansone ir viena no tām retajām latviešu rakstniecēm, kas godprātīgi cenšas saskatīt Visuma uzbūvi zāles stiebrā.
Svens Kuzmins

Dīvaini ir šī romāna varoņi. Viņi alkst mīlestības, bet mīlinās vien ar pašu iedomātajām ciešanām. Viņu lūpās plaukst vārdi par draudzību, bet labāk lai tie paliek plīvojam gaisā, nevis saista ar attiecību pinekļiem. Viņi tiecas nokļūt profesionālās varēšanas virsotnēs, bet mīdās vien izdangātajā pakājes biežņā. Un es, gluži kā Elžbeta, varu vien skatīties, “kā viņi visi tur iet, beidzot nolēmuši ielūkoties sejā sev un savām smieklīgajām dzīvēm”. Baisa, diemžēl mūsdienu īstenības barota aina. Ilzes Jansones rādītais spogulis ir precīzs, neaizmiglots un mākslinieciski spožs. Nav gan zināms, vai karalis mainījās, uzzinājis, ka viņš ir pliks.
Gundega Blumberga

Ilze Jansone (1982) raksta prozu, tulko no angļu valodas un publicē rakstus par reliģijas jautājumiem un mūsdienu literatūru. Beigusi Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti, iegūstot doktora grādu teoloģijā un reliģiju zinātnē. Literatūrā debitējusi 2006. gadā ar garstāstu "Viņpus stikla". “Vīru lietas” ir Ilzes Jansones piektā grāmata (“Insomnia”, 2010; “Umurkumurs jeb Ardievas feminismam”, 2013; “Vienīgais”, 2015).