Variācijas par latviešu drāmas vēsturi: teksts un konteksts

Pētījuma autore pārliecinoši atklāj, kā 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta pirmās puses dramaturģijā mainās laikmeta izjūta. Sākotnējā periodā tā saistāma ar jaunas sabiedrības veidošanās un dzīves izjūtu atklāsmi, ar virzienu koeksistenci, kad modernisma tendences eksistē līdzās romantisma un reālisma drāmas iezīmēm un nereti mijiedarbē ar tām. Atšķirīga ievirze dramaturģijai ir 20.-30. gadu periodā, kad zudis agrākajai drāmai vismaz pa daļai raksturīgais optimisms un nākotnes tiecība, bet dominējoša ir aktuālā laikmeta refleksija un pagātnes tēmu aktualizācija. Savukārt nacistiskās okupācijas laika dramaturģijas analīze, kurā izcelts Mārtiņa Zīverta lugu iztirzājums, apliecina drāmas tendenci norobežoties no laikmetīgās realitātes, to vai nu atklājot vēsturiskā līdzībā, vai cilvēku pārdzīvojumiem piešķirot vispārinātu raksturu. Grāmata apliecina latviešu rakstniecības un kultūras vitalitāti un attīstības likumsakarības. (Benedikts Kalnačs)