Turp

Grāmatas intriģējošais nosaukums automātiski rada jautājumu – kurp? un spontāni liek dzejoļos meklēt atbildi. Šo pašu jautājumu uzdod arī autore trešajā dzejoļu ciklā ar titulnosaukumu Turp. Grāmatai veiksmīgi izvēlēts pirmais dzejolis, kurā ar paradoksāli tēlainiem līdzekļiem pozicionēts autores kā dzejnieces un vienkārši sievietes liktenis: „brīva kā verdzene”. Koncentrēta laika un laikmeta izjūta caurstrāvo arī pārējos dzejoļus. „Turp” pasaulei ir rūgta vientulības garša, kuru veido laikmetiskā izjūta fiziskās un metafiziskās kategorijās. Periodiska noslēgšanās no ārpasaules, esamības bailes – tās nav tikai dzejnieces sakāpinātās izjūtas, bet gan mūsu kopīgā pieredze, kā norāda Jānis Vādons grāmatas anotācijā, un eksistenciālais duālisms. Caur Aizpurietes vārdiem skan mūsu pašu dvēseles atbalss. Skarti plaši eksistenciālākie aspekti: brīvība, pakļaušanās, nāve, mūžība, vientulība, liktenis, ticība, protams, arī mīlestība. Rindās vairākkārt ieslīdošie nāves motīvi, kā šķiet, dažviet attiecināti uz tuvu cilvēku aiziešanu; nāve poetizēta kā ikdienišķa parādība. Ciklā Padošanās liriskais „es” nokļuvis posmā, ko apzīmē ar gūstu, bet kas izslēdz bailes – bailes no pārāk patiesiem vārdiem, no laika, no sāpēm. Dzejolī ūdensputnu klaigas koncentrēti pretstatīts pasaules redzējums bērnībā un tagad – kontūras saasinās, dzīves pieskārieni izurbjas līdz dziļākajiem maņu slāņiem: „kopš bērnības lasu pēdu rakstus smiltīs / kopš vecuma man tie šķiet aizvien skarbāki”. Kopumā krājums ir kontrastiem un paradoksiem bagāts, šeit lasītājs atradīs gaismu naktī un tumsu dienā, tajā iespējams saskatīt kaut ko no sevis, kaut ko no pārējiem, var pagūt satvert mirkli un pieskarties mūžībai – kā lietū uzsākta, bet krasta smiltīs iepauzēta pastaiga... Grāmatā Aizpuriete gan atvadās, gan satiekas; aiziet un atnāk; meklē un neatrod, bet turpina būt – pa vidu robežām starp sāpēm un zvaigžņu atspulgiem krustcelēs, te – starp mums: „Lai notiek viss / pavisam vienkārši”