Esmu taksists. Taksometra šoferis. Tas ir mans iztikas avots. Braucu pa dienu, pa nakti, agros rītos, vēlos vakaros. Nemitīgi satieku cilvēkus. Cilvēki nemitīgi mainās, sejas ņirb, vārdi plūst, es skatos uz ceļu, klausos, reizēm runāju. Mani tas nenogurdina, man pat ir interesanti, nevaru iedomāties sev citu darbu. Man patīk būt par taksistu. Tad es reizē esmu un neesmu vientuļš, braucot izdzīvoju apkārtējo tik dažādo pasauli ar tās priekiem, bēdām, skumjām, ilgām, cinismu, smieklīgumu. Tam visam pa vidu vijas mana personīgā dzīve, kura te ir, te nav, kura uzrodas pēkšņi un negaidīti, un no kuras citreiz nespēju atbrīvoties, bet atbrīvojies, no jauna uzelpoju, lai atkal tiektos pēc tās...
Arvis Kolmanis “Taksista stāsti”

“Taksometra vadītājs katra klienta dzīvē ar savu braucienu cauri pilsētai aizņem vien īsu sprīdi, tomēr, ja viņš izrādās no tiem aizgājušo laiku taksistiem, kuri no galvas zināja visas ielas un ieliņas un savā ziņā turēja visas pilsētas artērijas savās rokās, tāda sastapšanās var arī nebūt tikai pārejoša transporta kustība no punkta A uz punktu B. Pašam nezinot, vari kļūt par daļu no viņa dzīves, kurā ik dienu atkal jauni krustojumi, strauji pagriezieni un motora niķi. Un tāds takstists gluži kā fotogrāfs var arī iemūžināt tavu dvēseli — kā šajā grāmatā.”
Inga Žolude

Rakstnieks, tulkotājs un scenārists Arvis Kolmanis (1959) studējis Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē un Maskavas Kinematogrāfijas institūtā. Viņa prozaiķa pūrā ir trīs stāstu krājumi un romāns "Žūpa Amors jeb Mirušais Dievs" (2005). Kolmanis bijis scenārija autors filmām “Bille” (2018) un “Mātes piens” (2023).