Leģendas par ilgām

Astoņi stāsti, kas ieelpo ikdienas klusumā un izelpo mītu elpu. Tie atklāj vientulības un ilgošanās teritorijas, satikšanās brīžus un to neatnākšanu, kur robežlīnija starp cilvēka gribu un neaptveramu spēku iegribu paliek tik tikko saskatāma. Alegorijas un simboli šeit nav rotaļa — tie ir atslēgvārdi, kas ver vaļā slēptas durvis: uz mīlas žilbinošajām virsmām un tās ēnām, uz pārbaudījumu klintīm un uz tām kļūdām, kuras cilvēce atkārto ar likumsakarīgu neatlaidību.

Šīs prozas valoda ir skanīga un svaiga, tā izceļ ikdienišķā dīvainību un piešķir formu sajūtām, kuras parasti paliek bez vārdiem. Vēstījumu caurvij uguns un ledus spriegums — kaislību karstums un atturības dzestra gaisma —, kas liek katram stāstam atbalsoties vēl ilgi pēc pēdējās rindkopas. Kaut kur gar malām pulsē sapņu pasaule un neredzami ceļabiedri, bet smalkas, teju nemanāmas saites savieno mūs ar zemi, debesīm un senču gudrības pamatiem.

Tās ir leģendas mūsdienu valodā: par to, kas cilvēkam dots, kas liegt, un par brīdi, kad atklājas, ka lielākie ceļi sākas tieši iekšpusē.