Laiks ir jau ievilcies
Edvīns Raups (1962) ir viens no spilgtākajiem un nozīmīgākajiem mūsdienu latviešu dzejniekiem, arī tulkotājs un atdzejotājs no spāņu un portugāļu valodas. Pirmais dzejoļu krājums “Vēja nav” iznāca 1991. gadā un saņēma Klāva Elsberga prēmiju. Pēc tam sekoja “Dzīvo damies” (1995), “33 mīklaini dzīves gadi un dzejoļi” (1997) un “Uzvāri man kaut ko pārejošu” (2002). Pēdējie trīs viņa dzejas krājumi - “Putn’” (2008), “Mirklis šis” (2013) un “Ugunsnedrošs pulss” (2016) - iznākuši izdevniecībā “Jānis Roze”. Saņēmis Dzejas dienu balvu (2003), Literatūras gada balvu (2008), Ojāra Vācieša literāro prēmiju (2009), “Dienas” gada balvu kultūrā (2013) u.c. Savā astotajā dzejoļu krājumā Edvīns Raups turpina mēģinājumus notvert domu tās rašanās brīdī, lai, pierakstīdams dažus tās raksturlielumus, pasniegtu kā emocionāla saviļņojuma zibsni, kas uzšķiļ jau nākamo domu – un tā šis process ritmiski viļņojas katrā dzejolī, kuram ir tikpat noteikts/nenoteikts sākums un beigas kā cilvēka dzīvei. Šķiet, šajā krājumā dzejnieks kļuvis vēl lakoniskāks, viņa vertikāle un horizontāle – vēl caurspīdīgāka un tādēļ precīzāka.
