Kundziņsalas teikas
Jaunā grāmatu sērija “Mūsdienu latviešu teikas un pasakas” dodas pie lasītāja, sevī nesot sen apjaustu atskārtu, ka jebkura laika modernā cilvēka un pasaules attiecības ar to neizbēgamajām, palaikam nepieciešamajām, tomēr nereti arī grūti izturamajām sazobēm, iespējams, visprecīzāk savu būtību atklāj metaforiskās vīzijās, mīta struktūrā un pasakai raksturīgā nosacītībā.
Sērijas pirmās grāmatas autors ir rakstnieks, dzejnieks un dramaturgs Andris Zeibots. Gan romānos “Okeāniskais Es” (2013), “Krauklis” (2020; par dzejnieku Jāni Ziemeļnieku sērijā “Es esmu…”), “Lēngaitis” (2021; par domātājiem Konstantinu Raudivi un Zentu Mauriņu) un “Pneuma” (2023; par cilvēku mākslīgā intelekta slazdā), gan arī prozas krājumā “Stāsti un teikas Laika vecim” (2022; par soctīklu varoņiem un nevaroņiem) autors kā galveno allaž izvirzījis psiholoģiska un filozofiska satvara meklējumus.
“Arvien, kad mūs iekļaujošais laikmets zaudē agrāko sabiedrisko prāta konstrukciju jēgas un top ierauts realitātes dabiskā haosa fona vērpetēs, noliedzot mūsu “uz nenojaušamu laiku iekārtoto” mājvietu, kopienas apjautu un politiskos centienus, vienalga, vai tie būtu cilvēciski kopti vai varas diktāta mašinērijā saražoti, vienmēr loģikas likumi atkāpjas ireālā trauksmainās vilkmes posta
priekšā, un to var aptvert tikai teiksmas redzējumā, kuru rosina psihes dzīlēs iedzimtās ticības programmas. Tāds laiks dzīvošanai savā dzimtajā vietā — kā man Kundziņsalā.”
Andris Zeibots
