Krustceles

Pirms trīssimts gadiem nelielā Rietumkurzemes miestiņā tika sadedzināts Vecais Zalktis – burvestībās un ļaundarībās nepatiesi apsūdzēts turīgs saimnieks, vieds, gudrs vīrs, kurš dzīvojis Biezoknī kopā ar vilkiem, redzējis laiku, pratis putnu, zvēru, koku un akmeņu valodu... Kopš tās dienas Dālderciema iedzīvotājus jau devītajā paaudzē vajā Vecā lāsts, pa vienai vien iznīcinot nodevīgo dzimtu atvases. Bet Biezokņa būdā kāds joprojām dzīvo...Pēdējo gadu laikā Dālderciemā notikušas lielas pārmaiņas: nodibināta pamesto un no ļaužu vardarbības cietušo dzīvnieku patversme Zvēru māja, kuras vadītāja – sarkanmatainā, nešpetnā Agnese – spēj sarunāties ar putniem, zvēriem, kokiem un akmeņiem, viņu sargā liels, pelēks vilks; nesen ciemā ieradies un uz dzīvi apmeties Toms – Vecā Zalkša mazdēls desmitajā paaudzē; it kā klusie un lādzīgie cieminieki cits pēc cita atklāj savas īstās sejas, bet Dāldermuižā, kur reiz mituši Vecā Zalkša spīdzinātāji, tiesneši un slepkavas, notiek baisas lietas... Vai taisnība senajam pareģojumam: lāsta vara izbeigsies tikai tad, kad vilks noticēs cilvēkam?

“Autori – Dace un Arturs – pieķērušies ļoti nozīmīgai tēmai, par ko literatūra klusē. Vardarbībai pret dzīvniekiem, pret apkārtējo dabu. Skarta arī cita, tikpat sāpīga tēma – raganu un burvju prāvas. Prāvas pret tiem, citādajiem. Tiem, kuri neiederējās sabiedrībā vai kuru īpašumus iekāroja tie, kam bija vienalga, kādā veidā nonākt līdz vēlamajam. Visiedarbīgākais veids no laiku laikiem ir nevēlamā izstumšana no sabiedrības vai pat nogalināšana. Atšķiras tikai apsūdzības raksti. Vienā gadījumā – Malleus Maleficarium, citā – atkāpšanās no valdošās ideoloģijas. Patiesi ērts veids. "Krustceles" ir stāsts, kurā sapīta pagātne un tagadne. Par cilvēkiem. Dzīvniekiem. Dabu. Par klusuma spirāli tad, kad bija bīstami muti vērt vaļā, jo dzīvībai draudēja briesmas. Un tagad... “ sociologs Aivis Biķernieks.