Krāsas

2019. gadā Latvija svinēja 75. jubileju vienam no mūsu izcilākajiem dzejniekiem Uldim Bērziņam. Mūsu nekronētam tulkošanas, atdzejas karalim, kura talanta un darba priekšā galva jānoliec gan latviešu, gan daudzu jo daudzu tautu literatūrām. Jubilejas gadu noslēdzot, apgāds “Pētergailis” īstenojis Ulža Bērziņa senlolotu sapni, laižot klajā viņa atdzejoto azeru dzejnieka Resula Rza ktrājumu ar lieliskām Jura Petraškēvica ilustrācijām. Knuts Skujenieks par Uldi Bērziņu rakstījis:”..Kādreiz Heinrihs Heine teica, ka pasaules plaisa iet caur viņa sirdi. Mēs šodien zinām un jūtam, ka tas nav romantisks pārspīlējums. Ulža Bērziņa darbs ir šīs plaisas aizlīdzināšana. [..]Uldis cīnās ne tikai ar telpu, bet arī ar laiku.“ Arī atgriežoties pie azeru dzejas, pie Resula Rza. Izcilais azerbaidžāņu literāts Resuls Rza savā dzejā tiecas atklāt visu pasauli, izzināt tās bagātīgo krāsu un pustoņu paleti, viņa dzejas saknes gūst spēku cilvēces brīnumos. Mīlestība pret cilvēku ir tas gaismeklis, kas izlej gaismu pār katru Rza dzejas rindu. Savā dzejā viņam izdevies radīt gleznu, kādu nav izdevies uzgleznot pat pašiem slavenākajiem māksliniekiem. Rza aprakstījis it kā neaprakstāmo un visai grūti pamanāmo. Resuls Rza ir dzejnieks – filosofs, kurš vienmēr liek aizdomāties, dažkārt viņa slēptuves nav viegli atrodamas un, lai dzejolim īsteni pietuvotos, mūs aicina lasīt vēl un vēl. Domājot par Resula Rza daiļrades filosofisko ievirzi, pirmais, kas allaž nāk prātā, ir cikls “Krāsas” – azerbaidžāņu intelektuālās dzejas virsotne. Krājuma redaktore, dzejniece Ingmāra Balode raksta: “Vieglums, ar kādu krāsās Rza “Krāsās” ievij vai visus eksistences jautājumus, var apreibināt (kā strauji kustīga varavīksne, kā bērnu vējdzirnaviņas ar katru spārnu citā krāsā), bet, pievēršoties katram dzejolim, katram vēstījumam atsevišķi un lasot tos citu pēc cita koncentrēti, lēni, redzam, cik daudz smalkas svēršanas, toņa meklēšanas, dziļu iežu rakšanas, lai tiktu pie vajadzīgās dzejkrāsas, ir bijis vajadzīgs šiem mazās formas darbiem. Uldis Bērziņš, kā zināms, var atdzejot epu, var Bībeli tulkot, var Korānu ieskandināt latviešu valodā, bet (un!) viņš var arī īsiem precīziem otas skārieniem radīt dāvanu mums, lasītājiem. Ja visi ļaudis būtu saņēmuši dāvanā smalku krāsu redzi, ja tai līdzi tiktu dota spēja runāt valodu valodās un ik skaņu redzēt iemirdzamies krāsās - tad šāda bagātība jau būtu mūsu priekšā ik dienu, un mums, iespējams, vajadzētu vien nemetaforiskus, neinterpretējamus guvumus. Taču reizēm mēs alkstam dardedzes, alkstam valodas, kas pārsteidz mūsu mēles no jauna - un te tā, lūk, lūk ir. Dardedze un valoda, dzeja un brīnums, lūdzu.”