Sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" iznākušais Laimas Kotas romāns “Istaba” ļauj ielūkoties Latvijas ļaužu dzīvē pirms trim gadu desmitiem, kad arvien lielākās saimnieciskās grūtībās nonākusī padomju valsts vara pēkšņi kļuva labvēlīga cilvēciskai vēlmei dzīvot pārticīgāk un izsludināja perestroiku. Rakstniece šo laiku izvelk no cilvēku atmiņām, izmantojot visus savus iemīļotos žanrus – burlesku un absurda trilleri, farsu un sakāpinātu reālismu –, lai secinātu: pēc tā, ko esam pārdzīvojuši, izejot caur padomju stroju, gan jau izturēsim arī divdesmit pirmā gadsimta sagādātos pārbaudījumus.

Perestroikas komunālajā sadzīves kosmosā cilvēku raksturi un dzīves aizvirpuļo draiskā un tāpēc baisā eksistenciālās pieticības orģijā. Vai kādam te vispār "sava istaba" (sveiciens Virdžīnijai Vulfai, protams) piederējusi? Vai kāds to izbūvējis suverēnu vismaz sapņos? Padomju laika filmu stilistikas berze ar Laimas Kotas košo pieredzi un sulīgo personisko rokrakstu rāda to karnevālisko materiālu, no kura nācās tapināt nākamo Latvijas neatkarību. Ar varu uzspiestā tautu draudzība un kolektīvās dzīves kaleidoskopiskie mutuļi rada farsa ietvaru katra cilvēka vienīgajai dzīvei.
Gundega Repše

Vai tiešām tā, kā to apraksta romānā “Istaba” Laima Kota, mēs dzīvojām tikai pirms nieka trīsdesmit gadiem? Vai stāvējām rindā pēc sviesta un desas, un mandarīns bija visu bērnu Jaungada paciņas lielākais kārums? Vai tiešām tūrisma brauciens uz Bulgāriju bija saskaņojams ar visvisādām darbavietas komitejām? Un vai tiešām telefona ierīkošanu vajadzēja gaidīt gadiem? Un īsti džinsi bija sapnis, kuru dēļ varēja šķirties arī no vesela mēneša algas? Tas šķiet tik neticami, ka tā vien gribas iebrēkties – nē, Laima, tā nebija, tu pārspīlē, tu piepušķo, tu izdomā! Bet Laima tik smejas – tā, bija, tā es atceros. Un patiešām perestroikas gados viss aizritēja tik ātri un pārmaiņas bija tik neparedzamas, ka notikumi šķita virpināmies gluži vai vienlaikus. Varbūt tas notika viena gada laikā un vienā istabā, varbūt astoņos gados un astoņās istabās, rakstniecei par to maza bēda. “Romānā par perestroiku atļāvos laiku mērīt ziloņos un arī citos zvēros,” tā viņa saka. Man tas šķita aizraujoši.
Gundega Blumberga