Iļģuciema pašpuikas stāsti

Lielajā Grāmatā stāv rakstīts, ka iesākumā bija vārds. Savā grāmatā es rakstu − iesākumā bija koks. Sena austrumu gudrība māca, ka nācijas spēks ir jo spēcīgāks, ja vecs vīrs stāda koku, zinādams, ka zem tā lapotnes viņš nekad nesēdēs. Kokus savā dzīvē esmu stādījis daudz.

Koki ir nozīmīgi daudzās pasaules mitoloģijās un reliģijās, kuriem cauri gadsimteņiem piedēvē dziļas un svētas nozīmes.

Kokus cilvēki redz kā spēcīgus simbolus dzimšanai, augšanai, nāvei un atdzimšanai.

Tāpat kā kokam, arī cilvēkam ir svarīgas tā saknes. Jo dziļākas un spēcīgākas saknes, jo mazāk baiļu no dzīves brāzmām. Tāpat kā cilvēks, arī koks aug lietū un vējā. Jo spēcīgāks vējš, jo stingrāks koks. Tas lokās, bet nelūst.

Koku lapas nobirst un pavasarī atdzimst no jauna. Kritušās lapas ir krāšņie rudens ziedi. Pirms krīt, tās apglezno vidi, un mēs steidzamies nenokavēt priecāšanos par atvasaras krāšņumu. Es labi atceros brišanu uz skolu pa Palangas ielas čaukstošajām lapām. Lapas kalpoja arī kā siltuma izolators. Mans uzdevums bija tās grābt un bērt ūdens šahtā, savukārt lapu uzdevums bija pasargāt ūdens rores no bargajiem ziemas saliem. Pārējās Palangas bulvāra iemītnieki grāba kaudzēs un dedzināja. Pat tagad, to atceroties, degunā sitas saldā dūmu smarža un karstais kartupelis, tikko izvilkts no pelnu kaudzes!

Un vienmēr spilgtā atmiņā būs mūžam zaļā Ziemassvētku eglīte – nemirstības un mūžīgās dzīvības simbols. Man patīk sēdēt zem sava kuplākā ozola Siguldā un klausīties, ko stāsta tā lapotne. Lapas runā visas reizē, bet es saprotu galveno, ko tās man stāsta: “Es esmu siltums tavā kamīnā, esmu bijis tavs šūpulis un būšu tavas mūžamājas, es esmu sija un durvis tavā mājoklī, tava galda virsma un gulta, kurā tu guli, dēlis tavai laivai, ar kuru tu airējies pa dzīvi, es esmu dēlis, ar kuru tu iesāki pelnīt nopietnu naudu. Tāpēc esi saudzīgs pret savu dzīves koku!”

Es piedāvāju Tev, lasītāj, stāstu par savu dzīvi un manas kuplās ģimenes dzimtas koku.