Divi stāsti par Barsu

Divi garstāsti par atvadām un atgriešanos. Par brīvību, kas reizē ir ordenis pie krūts un cilpa kaklā. Par cilvēkiem, kuri maldās izklaides un pseidointelektuālisma muklājā, tomēr vēl attāli nojauš sevī dievišķu pamatu, ko pasaules troksnis un saldinātāji cenšas apslāpēt.

Barsa – Lielajā Salā sinonīms siltumam un laimei – šeit kļūst par vadmotīvu un iekšējās mājas mēru. Otrs vadmotīvs ir emigrācija: latvieši svešumā un grūtais jautājums, vai pienācis laiks atvadīties – no laikmeta, no kopīga likteņa virziena, no sevis vakardienas. Trešais kopsaucējs ir apmulsums, jūtu globālais apjukums, kas sākas brīdī, kad jāsper solis pāri robežai.

Stāsti rakstīti ar kinotēlu spilgtumu un maigu ironiju, ar līdzcietīgu, bet nežēlīgi precīzu skatienu uz to, kā dzīvojam – emigrācijā vai tepat mājās. Tie atgādina, ka patiesai brīvībai jāiemācās staigāt līdzi, turklāt smaidot.

Dzīvas balsis, sāpīgi atpazīstamas situācijas, smarža pēc jūras un lidostu uzgaidāmajām zālēm – lasījums, kas iededz siltumu un liek pārjautāt, ko mēs saucam par mājām un laimi.