Grāmatā “Cīņas olu Lieldienas” viens pārsteigums nomaina otru – te iesaistās cīņas olas ar Pekinas operas maskām, te Paulis aicina izmantot indiāņu kaujas krāsojumu un spalvu rotas, te – starp pūpolzariem, zosu, pīļu, vistu un akmens olām vecmamma kopā ar Ingu dēj šokolādes desu ar „kurvju āzi”. Par karatē, aikido un teikvando paņēmieniem nemaz nerunājot.

Viena no stāsta varonēm – sarkanbrūnā akmens ola nesaprot, kāpēc visi ar tādu aizrautību gatavojas kaujām. Vai tiešām visas olas vēlas doties nāvē? Vai tikt apdauzītas? Tās taču nav mūžīgas kā akmeņi. Kad tumšlillā ola piedāvā uzsākt nevardarbīgu pretošanos, boikotējot olu kaujas, kādas olu grupas mazais vadonis, tik pašpārliecināts, tik varens, bļauj: “Nekādā ziņā! Mēs gribam cīnīties! Es gribu! Es gribu!”

Stāsta beigas atklāj visu kopā izdomāto – galvenais nav uzvarēt, bet gan nepiedalīties. Un mazdēls Paulis priecājas par to, ka beidzot olu kaujas aizstās olu miers.