Burmemme

Burmemme viena pati dzīvo uz mazas salas. Ar savām burvju zālēm un mākslām viņa prot ārstēt dažādas slimības un kaites. Viņa tās prot arī uzsūtīt. Augus saviem virumiem viņa dodas lasīt uz sauszemi, un pāri jūrai lido ar gaisa balonu, kas ļoti izskatās pēc pilnmēness. Burmemmes valdzinājums ir gan viņas vētrainajā un nepakļāvīgajā raksturā, kurā tomēr skaidri iezīmējas rūpes par dabu un cilvēkiem, gan brīnumainajās spējās, kuru pamatā tomēr ir patiesas zināšanas par dabas spēkiem. Burmemmei piemīt arī trakulīga humora izjūta, kurā tomēr nejūt ļaunumu pret izjokotajiem.

Kad Burmemme dakterē kādu kuģa kapteini, kuram pēc jūrā pārciestām katastrofām kājas iet katra uz savu pusi, kapteinis viņā uz vietas iemīlas. Burmemme tiek dāsni apdāvināta, aizraujas ar mežģīnēm, rozā zābakiem, spīguļiem, vizuļiem un kūkām, un jūtas kā satriecoša pilsētas dīva, aizņemta tikai ar sevi. Tomēr spējas sajust lielu nelaimju tuvošanos liek Burmemmei attapties no niekošanās, un viņa lidlaukā izglābj no katastrofas divas lidmašīnas un veselu baru putnu. Uz jautājumu, kāpēc pati sevi nepārbur par jaunu skaistuli, viņa viedi atbild: “Atgūdama jaunību, es pazaudētu visas mūža laikā uzkrātās gudrības un pieredzes. Es daudz labprātāk esmu veca, gudra ragana nekā jauna nejēga.” Kad Burmemme atgriežas savā salā, pa pirmo plāno ledu tur ierodas arī kapteinis Bunga, lai lūgtu Burmemmes roku un sirdi, paliktu salā uz dzīvi un uzzīmētu viņas ārstniecisko augu grāmatu. Taču iespējamās idilles vietā, protams, seko dažnedažādi traki un smieklīgi piedzīvojumi, kā jau cilvēku un raganu kopdzīvē jābūt.
Spilgtais pasakas tēls, kas vairāku paaudžu apziņā ieņēmis īpašu vietu Igaunijas kultūrainā, ļauj latviešu lasītājiem baudīt igauņu lielisko humora izjūtu.

Aino Pervika ir viena no ražīgākajām un populārākajām igauņu bērnu rakstniecēm, viņas darbi saņēmuši daudzus apbalvojumus, tulkoti dažādās valodās, ekranizēti un uzvesti uz teātru skatuvēm. Latviski izdotas grāmatas “Gaisa baloniņš” (1972), “Arabella, jūras laupītāja meita” (1994) un “Prezidents” (2015).