Burbulis [bubble]

Ar triloģijas noslēdzošo grāmatu ”burbulis” noslēdzās arī Henrika Peteršona jeb HP piedzīvojumi. Šoreiz viņam no Spēles tika uzdots tikai viens uzdevums. Viens, bet pamatīgs. Bet HP spītīgi nolēma turpināt savu ieceri- iznīcināt Spēles vadītāju un visu spēli paraut viņam līdzi ellē. Vienīgi, kā lai te saprot kurš ir kurš? Un te vēl viņam uzradās palīgi. It kā uzticami, bet tie nemitīgie signāli gan no tālruņa, gan datora, gan… Saprast, kam uzticēties te nevar pats HP, kur nu vēl lasītājs.

Un lasītājam šeit ir jātur acis vaļā, jo jāseko ne tikai pamatīgi savērptajam notikumu virpulim, ko sacēlis HP, bet arī viņa māsai Rebekai, kura šoreiz ir ja ne galvenajā lomā, tad droši ka līdzvērtīga ar HP.

Grāmata ”burbulis”, kā jau noslēdzošai daļai pieklājas, ir kā finiša spurts skriešanas distancē- pamatīgā ātrumā visi traucas uz finiša karodziņu pusi un neviens i nedomā padoties vai nedaudz ievilkt elpu. Īsti nevar izsekot vai personāži rada tos skrienošos notikumus, vai notikumi liek skriet personāžiem, vai arī vienkārši lasot pats esi ieslēdzis skrienošo ātrumu. Skaidrs ir viens- bilde saprotama paliks tikai tad, kad tiksi līdz ceturtajam vākam. Un tā arī bija. Vienīgā nelaime, ka man, vai nu kaut kas paskrēja garām, vai arī kaut kas nesasaistījās kopā. Bet te nu ir jānopūšas un, lai iztiktu bez priekšā teikšanas, nāksies vien pašam sagremot kur tā nesaiste palikusi.

Gan pēdējā grāmata, gan visa [geim] triloģija (pirmā grāmata [geim] un otrā grāmata troksnis) kopumā atstāja ļoti labu iespaidu- skaidrs, ka autors bija labi iedziļinājies šajos jautājumos un kā galveno cīņas objektu arī bija izvēlējies ne tikai mūsdienās svarīgu jautājumu. Un tas nozīmē, ka arī pēc gadiem šī grāmata būs pārlasāma un aktuāla.

Lai arī daži negludumi sitās acīs, viss likās labi pārdomāts un nobeigts uz labas nots. Tā, lai arī lasītājam pašam paliek vietas un iemesli, ko piedomāt.