Arī es gribētu aizbraukt uz Ženēvu

Alberts ir izdedzis biroja kluss varonis: cilvēks ar apbružātu humoru un kalendāru, kurā viss ir paredzams — rīta putra, bērnudārzs, Excel tabulas, makaroni, nogurums. Viņš viens pats audzina dzīvespriecīgo piecgadnieku Oliveru, un tieši dēla mirdzošās acis ir vienīgais gaismas pleķis šajā gandrīz vai bezkrāsainajā ikdienā. Kad pieradums kļūst par drošāko patvērumu, bet arī vissmagāko slogu, pietiek ar vienu negaidītu pavērsienu, lai viss sabruktu — vai beidzot sakārtotos citādi. Stāsts atbruņo ar pašironiju un siltumu: asprātīgas sarunas pie virtuves galda, smiekli, kas uzrodas visneērtākajos brīžos, un klusumi, kuros jāatzīst sev tas, no kā visu laiku slēpies. Te ir tēva mīlestība, kas tiek salikta no ikdienišķiem sīkumiem, vientulība, kas dažkārt līp kā lietusmētelis, un ilgas pēc vietas, kas šķiet tik skaidra un tāla kā Ženēva — pat ja līdz tai jānoiet tikai daži drosmīgi soļi pašam sevī. Šī ir grāmata par rutīnu, kas čukst “tā ir droša”, un par balsi, kas atbild “pietiek”. Par to, kā dzīve spēj pamosties no Murkšķa dienas, kad ļaujamies vienam godīgam skatienam spogulī, vienai izlēmīgai sarunai un vienam ceļam, kas sākas virtuves durvīs. Sāpīgi maiga, smieklīga un atbruņojoši īsta — lasāmviela, kas liek pasmaidīt caur asarām un noticēt pārmaiņu iespējai.