Darbs „Aforismi dzīves gudrībai” pirmo reizi tiek publicēts 1851. gadā. Šopenhauers raksta: „Esmu patiesi priecīgs, ka vēl varu piedzīvot sava pēdējā bērna piedzimšanu, līdz ar kuru redzu savu misiju šajā pasaulē īstenotu. Patiešām jūtu, ka tagad esmu noņēmis slogu, ko esmu nesis un smagi izjutis kopš sava mūža divdesmit ceturtā gada.” (Schopenhauer A. Gesammelte Briefe. Bonn, 1987. S. 251) Šis darbs ir savstarpēji papildinošās attiecībās ar Šopenhauera pamatdarbu „Pasaule kā griba un priekšstats” („Die Welt als Wille und Vorstellung”), uz kuru viņš atsaucās arī aforismos. Darbs tulkots pēc Artura Hibšera (1897-1985) septiņsējumu Šopenhauera Kopoto darbu (Sämtliche Werke) izdevuma.
Tulkojumā sekots Šopenhauera atsauču sistēmai, kas precizēta komentāros. Teksts sengrieķu valodā dots latviešu transkripcijā.