Ēriks Kūlis “Raksti VII. Vēju spēles”

Kāpēc liela tauta var deklarēt, ka ikvienas valsts robežas ir svētas un neaiszkaramas, bet tajā pašā laikā bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem neievērot nekādas robežas, lai iekarotu tai nepiederošas teritorijas, liekulīgi sludinot, ka atnesusi brīvību un neatkarību? Vai vienmēr spēkā būs stiprākā likums?

* * *

Pavēro cilvēku sejas — vai kāds, iedams vienatnē, smaida, vai vienkārši izskatās priecīgs, izņemot tos, kuri tikko atklājuši mīlestības gaišo spēku. Ieskaties uzmanīgāk un tu redzēsi nomāktas, raižpilnas, pat drūmas sejas.
“Vakaros dažkārt mani pārņem neizsakāmas un ne ar ko neizskaidrojamas skumjas,” XYZ turpināja. “Tās ir tik tumšas, ka šķiet, stiepjas no gadsimtu dzīlēm un ir tik spēcīgas, kā ērģeļu akordi…”

* * *

Cilvēki sajūsmā noelsās. Kaut ko tik varenu viņi nebija gaidījuši. Pilsētas laukumā uz tērauda karkasa horizontāli atradās iespaidīga roka. Tās delna atklātā, draudzīgā žestā bija pastiepta pret ļaužu tūkstošiem. Kāds sāka aplaudēt. Viņam pievienojās pārējie.
“Uzdodiet jautājumu un jūs saņemsiet izsmeļošu un godīgu atbildi!” Inesis Vidusvīrs, pārkliedzot troksni, sauca.
No drūzmas iznāca sirmgalvis vējā plīvojošu bārdu, un jautājums tika formulēts pietiekami skaļā un saprotamā balsī.
Atbildi gaidot, pamira viss cilvēku pilnais laukums. Pagāja viena sekunde, otra, un atbilde nāca. Majestātiskās rokas pirksti saliecās un parādīja pigu.