Smilšu kastes detektīvs. Rekonstrukcija

Vai tiešām briesmīgās traģēdijas cēloņi meklējami šķietami nenozīmīgos notikumos smilšu kastē? Šāds jautājums nomoka Elišku, kuras dzīve toreiz tikusi uz visiem laikiem izsista no ierastajām sliedēm un kura divdesmit gadu vecumā mēģina atrast atbildi ne vien uz šo, bet arī daudziem citiem jautājumiem. „Lai gan desmit gadus biju sev aizliegusi domas par māti, manī visu laiku mita jautājums, kuru es nekad nebiju spējusi izrunāt. Kāpēc viņa to izdarīja?” Arhitektūras studente Eliška uzmeklē un iztaujā daudzus sāpīgajā notikumā iesaistītos, taču galīgo atbildi atrast nespēj, lai gan brīžiem darbojas kā īsta policijas izmeklētāja. Šie centieni brīžiem pārvēršas apsēstībā, kas gandrīz noved pie traģiskām beigām.

Stāstījums pirmajā personā izaug no detektīva motīva – kāpēc Eliškas māte pastrādāja tik šausmīgu rīcību – un to pavada Eliškas draudzenes, vientuļās mātes, liktenis, netrūkst arī kolorītas liecinieku galerijas. Seni pagātnes notikumi, ainas no arhitektūras studentu dzīves un Eliškas mīlas dēka - tas viss notiek ātrā tempā saspringtu ainu laikā; Hanišova pat piepilda sava romāna lappuses ar sarežģīto slepkavu māšu kazuistiku, taču Eliška nepagūst uzlauzt galveno atslēgu, aiz kuras slēpjas atbilde, jo viņas mātes rīcībai trūkst ticama motīva. Kamēr Alena Mornštajnova stāstu savā romānā Klusuma gadi pārceļ uz visu dziedināšanas laika drošību, Hanišova, gluži pretēji, izceļ nedrošību un iracionālas uzvedības tumši infekciozo pievilcību.V. Hanišova šajā psiholoģiskajā romānā, tāpat kā latviešu lasītājiem pazīstamajā, šodien gandrīz par kulta romānu kļuvušajā „Sēņotājā”, pievēršas galvenokārt visnotaļ sarežģītām attiecībām ģimenē, no kurām bērni bieži vien cieš visu mūžu.

Viktorije Habnišova liek piedzīvot sociālos stereotipus, īpaši slēpto rasismu. Savā romānā “Sēņotāja” viņa aprakstījusi bērnu traumas, kas bijuši liecinieki vardarbībai ģimenē. Romānā “Rekonstrukcija”, kas noslēdz plašu triloģiju par ģimenes kopdzīves neveiksmēm, autore pievērsusies mātes stāvoklim tās sāpīgākajās izpausmēs. Tomāšs Sedlāčeks, Český rozhlas

Es piedzimu, kad man bija deviņi gadi, desmit mēneši un septiņas dienas. Atceros to precīzi. Ne no šā, ne no tā es sēdēju uz dīvāna, kas pārvilkts ar smilškrāsas mākslīgo ādu, nelielā istabā, kuras grīdu sedza raibs paklājs, kas bija nosēts ar plīša kustoņiem. To tur vāļājās tik daudz, ka pietiktu visai klasei skolā. Iepretim stāvēja tukšs, izsēdēts krēsls.

PAR AUTORI:

Viktorije Hanišova (Viktorie Hanišová) ir čehu rakstniece un tul kotāja, dzimusi 1980. gadā. Viņa absolvējusi angļu un vācu valo das fakultātes Prāgas Kārļa universitātē. Rakstniece izdevusi sešas grāmatas: četrus romānus, stāstu krājumu un interviju krājumu. Jau ar debijas romānu „Anežka” (Anežka, 2015) par mātes un viņas adoptētās meitas disfunkcionālajām attiecībām jaunā au tore piesaistīja kritiķu un plašākas sabiedrības uzmanību. Otrais kritiķu un lasītāju ievērību guvušais romāns „Sēņotāja” (Houbař ka, 2018) vēsta par bērnības traumām un vardarbību ģimenē. 2019. gadā ar grāmatu „Smilšu kastes detektīvs. Rekonstrukcija” (Rekonstrukce) viņa pabeidza neformālu romānu triloģiju par mā tes stāvokli un patoloģiskām ģimenes attiecībām. Stāstu krājuma „Garā trase” (Dlouhá trať, 2020) tēma ir pašnāvība, bet interviju krājumā „Betons un māls” (Beton a hlína, 2021) – taupība un ilgtspējīga dzīve pilsētas tuvumā. Arī jaunākais romāns „Svētdien pēcpusdienā” (Neděle odpoledne, 2022) veltīts ģimenes attiecību problēmām. Čehijā vien ir pārdoti vairāk nekā 40 000 Viktorijes Hanišovas grāmatu eksemplāru, darbi tulkoti dažādās valodās, tie izdoti daudzās valstīs, tostarp Vācijā, Spānijā (spāņu un ka talāņu valodā), Itālijā, Ēģiptē, Bulgārijā, Maķedonijā un Polijā.