Vilcēni

Dzejnieces un prozaiķes ANDRAS MANFELDES (1973) darbi lasītājiem ir pazīstami jau gandrīz divus desmitus gadu. Viņa raksta gan pieaugušajiem, gan bērniem, un kopumā klajā laistas 13 grāmatas. Gandrīz puse no tām ir vai nu nominēta kādai balvai, vai arī saņēmusi to, piemēram, debijas dzejoļu krājums “Tranšejas dievi rok” saņēma Ojāra Vācieša prēmiju (2005), stāsts “Kurš no mums lidos?” ieguva 2018. gada Literatūras gada balvu kā labākā bērnu grāmata, bet romāni “Dzimtenīte” (2013) un “Virsnieku sievas” (2017) nominēti Literatūras gada balvai.

Andras Manfeldes uzrakstītais neiegulst plauktos, jo lasītājiem patīk viņas krāšņā, tēlainā valoda un jutekliskums, viņas radītie spilgtie varoņi, kas, lai gan pie zemes vilkti, vienmēr mēģina saskatīt zvaigznes.

Romāna “Vilcēni” darbība risinās 1990. gadu sākumā, teritorijā starp diviem jaudīgiem lielumiem — upi un jūru. Tā varoņi ir pusaudžu banda — vilcēni. Tomēr romāns nav nedz par Jūrmalu, nedz vēsturisko laiku, nedz hormonu tracinātu jaunību. Kas notiek, ja dzīves pavasaris sakrīt ar dabas un valsts pavasari? Neirotiskā nedrošība rada vēl vienu zudušo paaudzi, kas savā ceļā uz brīvību sagrauj ne tikai pieturvietu stiklus un konteinerus, bet arī paši sevi un savus tuvākos. Tomēr skrējiens pēc absolūtās brīvības ir veltīgs, jo no atbildības par savu rīcību neatsvabina pat nāve. Noslēpumainais Laivinieks, kurš klejo no viena upes krasta uz otru, vienam no vilcēniem vēstī: “Ja aiziets nepareizi, ir jāatgriežas sākumpunktā, tikai tā iespējams kļūt brīvam.” Jeb — citu nodot nav iespējams, vien sevi.

Romānu “Vilcēni” autore raksturojusi kā “poētiski blīvu, brīvu, aizrautīgu tekstu, kurš stāstīs par saknēm, piedošanu, nodevību, tekstu, kurš pats ir kā vilciens, kuru uzreiz nevar apturēt. “Vilcēnos” būs nedaudz no “Adatas” — tas, kas man autobiogrāfiskajā romānā neielīda jeb ko tolaik, rakstot pirms gadiem piecpadsmit, vēl nemācēju.”