JURIJS ŅIKUĻINS

Kāpēc ik reizi, kad atskan viens parasts vārds – “Jurijs Ņikuļins” – cilvēkiem sejas kļūst mazliet laipnākas un ap sirdi kļūst siltāk? Daži atceras viņa ģeniālās klaunādes Maskavas cirkā, citi ir daudzas reizes skatījušies viņa kinokomēdijas, vēl citi – lasījuši viņa anekdošu krājumus. Jau vairāk nekā divdesmit gadu šā cilvēka nav ar mums; kāpēc mēs atsakāmies viņu aizmirst? Atbildes uz šiem jautājumiem sniedz viņa dzīve.

Žurnālistes Ievas Požarskas sarakstītais Jurija Ņikuļina dzīvesstāsts rekonstruē izcilā cirka un kinomākslinieka dzīvi, balstoties uz viņa atmiņām un intervijām, kā arī tuvinieku un draugu atmiņām.

Esmu dzimusi Rīgā, un pirmie astoņpadsmit mana mūža gadi pagāja šajā brīnišķīgajā pilsētā. Pēc tam aizbraucu studēt uz Maskavu un Latvijā vairs neatgriezos – visa mana profesionālā dzīve aizritēja Maskavā, galvenokārt televīzijā. Interesanti, ka droši vien par kādiem 90 procentiem tas, ko savā profesijā esmu paveikusi labi, ir saistīts ar to, ka nāku no Latvijas. Tieši Latvijā visparastākā ikdienas dzīve māca cieņu pret sarunbiedru, prasmi klausīties un sadzirdēt, ieraudzīt skaistumu ārēji necilajā, rēķināties ar otra cilvēka laiku utt. Arī ar Jurija Ņikuļina atraitni Tatjanu man, rakstot šo grāmatu, bija vairākas sirsnīgas tikšanās, kuras nekad neaizmirsīšu un kuras, man šķiet, bija tik īpaši piepildītas, ne tikai pateicoties Tatjanas Nikolajevnas labvēlībai un atvērtībai, bet arī tam, ko man iemācījusi Latvija un cilvēki, kas tur dzīvo.
Ieva Požarska