Izmisums. Dzīvot, nevis eksistēt
Mana personīgā pieredze ir līdzīga kā šīs grāmatas un filmas galvenā varoņa Gata pieredzei. Bērnībā zaudējot tēvu, bet pusaudža gados arī māti, tika satricināts mans dzīves jēgas redzējums. Nepiesātināmā vēlme sevi apliecināt kā indivīdu, alkas pēc atzinības un uzmanības nebija nekas vairāk kā kompensācijas mehānisms, kas centās aizpildīt tukšumu, kuru radīja divu vistuvāko cilvēku iztrūkums. (…) Jo vairāk es centos izbēgt no sevis, jo vairāk es nocietinājos sevī, kas neļāva citiem man palīdzēt, bet pašam — sevi saprast. Līdzīgi tas notiek ar grāmatas un filmas galveno varoni Gati, kurš, neko ļaunu nenojauzdams, it kā dzīvo pilnvērtīgu dzīvi un, kā jebkurš cilvēks, cenšas īstenot savu sapni. Taču tad viņa pasaule sabrūk. Gatis pēkšņi attopas pilnīgi vientuļš, un viss, kā dēļ viņš bija centies, ir pazudis vai zaudējis jēgu. Pēc šāda trieciena ir ļoti grūti saņemties, vēl jo vairāk tad, ja indivīds neapzinās, ka problēma slēpjas viņā pašā. Taču labā ziņa ir tāda, ka tam ir risinājums. Tas nav zibenīgs un viegls, bet tas eksistē. Un, manuprāt, cerība ir nozīmīgs motivētājs tikt pāri šai iekšējai grūtsirdībai un atveseļoties. Lai grāmata “Izmisums” rada cerību tiem, kam tās šobrīd visvairāk pietrūkst!
Oskars Tarvids pamanīja trūkumus un nepilnības manis veidotajā filmā un tos aizlāpīja, transformējot “Izmisuma” vēstījumu nākamajā līmenī, tādā veidā ļaujot šim stāstam turpināt aktualizēties un pielāgoties nemitīgi mainīgajai sabiedrībai. Pamatkodols gan paliek nemainīgs — nodot apkārtējiem līdzcilvēkiem sajūtu, ka šajā iekšējo pārdzīvojumu pasaulē neesam vieni un ar līdzīgām problēmām mēs saskaramies visi, nešķirojot vecumu, dzimumu, etnisko piederību, rasi un sociālo statusu. Un kas tad ir šī lielā, briesmīgā lieta? Tās ir mūsu līdzpaņemtās bērnības traumas, kas velkas mums pakaļ kā rēgi visu dzīvi un diemžēl ik pa laikam spēj mūs satricināt līdz izmisumam tieši tajā brīdi, kad esam visievainojamākie.
