Eiropā nav grūti atrast ķīniešu stila priekšmetus vai interjerus, un arī grāmatas par Ķīnu, taču īstas literārās chinoiserie gadās ļoti reti. Undines Radzevičūtes romāns “Zivis un pūķi” plūst divās paralēlās straumēs: viena no tām vēsta par gleznotāja, jezuītu mūka Džuzepes Kastiļjones darbošanos 18. gadsimta Ķīnā, bet otra – par trīs paaudžu sievietēm vārdā nenosauktā pilsētā, visticamāk, mūsdienu Viļņā. Tas stāsta par ļoti daudz ko. Par 18. gadsimta eiropiešu sapni mainīt pastāvošo kārtību visā pasaulē, pat Ķīnā. Par tālaika franču mīlestību pret visu, kas nācis no Ķīnas, un par Vecās pasaules naidu pret frančiem. Par arvien izteiktāko Austrumu un Rietumu difūziju. Par mūsdienu cilvēku, kas grib aizbēgt uz Ķīnu, kura vairs neeksistē. Un par Austrumiem, kas vienmēr ir kopā ar mums, vienalga, uz kuru pusi mēs skatītos.

Undine Radzevičūte (1967) studējusi Lietuvas Mākslas akadēmijā, ilgus gadus strādājusi reklāmas jomā, bet kopš 2003. gada regulāri ar panākumiem publicē dažāda apjoma prozas darbus. Latviešu lasītājiem jau pazīstams viņas romāns par Bordžu dzimtas saikni ar Livoniju “Asinis zilas, debesis pelēkas” (2017, latviski 2019). Par romānu “Zivis un pūķi” (2013) 2015. gadā saņēmusi Eiropas Savienības Literatūras balvu, Lietuvas PEN nodaļa to atzinusi par vienu no pagājušās desmitgades labākajām lietuviešu autoru grāmatām. Tāpat kā pārējie Radzevičūtes darbi, arī šis īsti neiekļaujas lietuviešu literārajā tradīcijā. Tā ir gluži cita kategorija, kurā intelektuāls izaicinājums tiek savienots ar rafinētu un nerafinētu humoru, bet varoņi sarunājas tā, it kā cirstos zobeniem.

No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere.