Jaunākā romāna galvu reibinošie panākumi aizveduši tā varoni ceļojumā pa pasauli. Taču šajā ceļojumā viņam ir divas sejas: publiskā, kuru varonis uzliek, kad tiekas ar lasītājiem, un intīmā, kuru viņš uzliek ikreiz, kad paliek viens, lai atkal un atkal meklētu patiesību. Patiesību, kurā jāatrod gaisma pēc vecāku nāves, paša šķiršanās un kopdzīvē ar jaunu sievu, tajā dzīvē, kurā viņa bērni kļūst par stūrakmeņiem, virs kuriem sagriežas virpulī neatliekama vajadzība pēc prieka.

Romānā, kas atrodas kaut kur pa vidu starp grēksūdzi un autofikciju, autors piedāvā stāstu, kas, izlauzies no pagātnes, traucas pretī tam, kas vēl nav noticis. Cerību caurstrāvoti prieka meklējumi.

Manuels Vilass ir slavens spāņu dzejnieks un rakstnieks. Latviešu valodā izdots arī viņa daļēji autobiogrāfiskais darbs “Ordesa”, kas ieguvis literāro kritiķu starptautisku atzinību. Par romānu “Prieks” M. Vilass 2019. gadā ieguvis prestižo godalgu Premio Planeta.

No spāņu valodas tulkojis Edvīns Raups.

Kādā sarunā Manuelam Vilasam uzdod jautājumu, vai romānam “Ordesa” būs turpinājums, un pirmajā brīdī viņš atjoko, ka lieli romāni, tāpat kā dzīve, beidzas ar pēdējo lappusi. Un tomēr – viena cilvēka dzīve (tāpat kā romāns) nav gluži tas pats, kas Dzīve ar lielo burtu, un cilvēka skumjas par aizgājušo mēdz iet roku rokā ar prieku par to, kas paliek. Bet kas īsti paliek un kas ir aizgājis? Tava dzīve, kas palikusi aci pret aci ar tagadni, un tu, kurš, palicis aci pret aci ar sevi, vienlīdz stipri domā gan par mirušajiem vecākiem, gan saviem pieaugušajiem dēliem, kuri arvien retāk ierodas ciemos. Šādā brīdī prieks, acīmredzot, ir jānosauc vārdā, pat vairāk - šie vārdi, kā to dara Manuels Vilass, ir jānodrukā grāmatā. Bet – vai ar to būs līdzēts?
Tulkotājs Edvīns Raups