Uz Zemes pagājušais un kosmisko ātrumu laiks plūsmo atšķirīgi. Ar katru gadsimtu laiktelpas pasaules kļūst arvien nesavienojamākas. Mākslīgais intelekts jau sen ir cilvēciskas būtnes neizbēgams līdzgaitnieks. Lai izlauztos no tagadnes uztveres sajūtās noslēgtās vides, kas apziņu tikai norobežo no psihes dzīļu bezgalības valdījumiem un tāpēc prātu padara par shēmojumu produktu apstrādes mašīnu, olfaktoriskās, smaržu, valodas pētnieks Jāns kopā ar pārējiem kosmiskās stacijas “Fanteo” zinātniekiem tālā Saules sistēmas nomalē jau gadiem gaida īsto telplaika urbuma punktu, lai iznirtu Sīriusa tuvumā un nodibinātu kontaktu ar citpasaules saprātu, Lielajiem Suņiem. Tomēr trīsdesmit lidojuma gadi gan nepiepildītas mīlestības audzēta izmisuma dēļ, gan aiz neziņas par kontakta iespējamību Jānu ir ieveduši jau tālu bezcerības tukšuma klajos. Laiktelpas urbums varbūt ir iespējams, taču kas sagaida otrā pusē?

Rakstnieka — prozista, dzejnieka, dramaturga un esejista — Andra Zeibota (1950) romāns “Pneuma” vēsta par tiekšanos psihes kosmosa un kosmosa psihes dzīlēs un pneumas (mūžīgās elpas) un sevis “cita” apziņas meklējumiem. “Pneuma” ved lasītāju cilvēciskā saprāta (ne)ierobežoto iespēju un, attiecīgi, tikpat neierobežoto briesmu pilnā pasaulē, kurā notikt indivīda garīguma cīņai ar vispārpieņemtiem izdzīvošanas mītiem un sabiedrības objektivizēto normalitāti, ieaudzinātām un iemācītām shēmām: politiskām, sociālām, institūciju vai tradīciju uzspiestām. Kā un vai ir iespējams izkļūt no allažīgās dualitātes it visā, kā izkļūt no binārā koda, mākslīgā intelekta, slazda? Kā atbrīvoties no stigmatiskā “jā vai nē, melns vai balts”, ja atbildei neder “varbūt”, jo tā būtu tikvien kā izvairīšanās. Autora atbilde ir drosmīgi doties cilvēciskās apziņas universā vai pat multiversā, kur, iespējams, būtu sasniedzama šī... zeta-versija.