Latvijas Rakstnieku savienība sērijā “Jaunā klasika” klajā laidusi igauņu dzejnieka Haso Krulla (Hasso Krull, 1964) eposu “Metrs un Dēmetra”. Par šo darbu dzejnieks saņēmis Baltijas Asamblejas balvu literatūrā (2005). To no igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš, grāmatas dizainu veidojis mākslinieks Aleksejs Muraško un šī ir jau astotā grāmata sērijā, kurā līdz šim izdota E. Mihkelsones. M. Martinaiša, V. Brazjūna dzeja, J Tetes lugas, D. Kajoka, J. Kaplinska un L. Tungalas proza.

Kā grāmatas priekšvārdā raksta atdzejotājs Guntars Godiņš: “Autors to ir nodēvējis par eposu. Kāpēc gan ne? Pēc struktūras un izman¬totā dažādu tautu mitoloģijas un folkloras materiāla tas sekmīgi iekļaujas eposa žanrā, vēl vairāk — pierāda, ka arī mūsdienās var uzrakstīt episku dzejojumu.

Igauņu dzejnieks Kalevs Keskila (Kalev Kesküla) pēc eposa iznākša¬nas 2004. gadā laikrakstā “Eesti Ekspress” autoram jautāja, kāpēc viņš nolē¬mis rakstīt eposu, vai mūsdienās tas vispār ir iespējams, vai mūsu laiks ir pietiekami episks? Haso Krulls atbildēja: “Jā, eposs bieži tiek uzskatīts par noslēgtu žanru. Visi lielie, vidējie un mazie eposi esot jau uzrakstīti; šodienas lielais formāts ir romāns, vidējais — novele vai luga, bet mazais — dzejolis. Taču patiesībā mūsdienu cilvēks dzīvo daudzos laikos vienlaicīgi. Tagadējie galvenie literārie veidi ir mutiski un rakstiski, tie nonāk pie sava “klausītāja” vai “lasītāja” ar televīzijas vai audio un video ierakstu starpniecību. Ja šo starpžanru literatūru pētām no pietiekamas distances, tad tajā var atrast ļoti daudz mītiskā un episkā materiāla. Jautājums pašlaik ir tāds, vai ir aktivizēti visi mītiskie un episkie slāņi, kas spētu palīdzēt mūsdienu cilvēkam radīt savu kosmosu? Es domāju, ka nav. Jā, ir melnais tūkstotis seno stāstu, aizmirstu teiku, seno kosmogoniju, kas varētu mūs uzrunāt vismaz tikpat spēcīgi kā tie stāsti, kuri pašlaik ir kultūras apgrozījumā. Tā arī ir eposa tēma.”

“Haso Krulls eposa tekstā veiksmīgi ir iekausējis aborigēnu, tlinkitu, maoru, mongoļu, polinēziešu, senskandināvu, sengieķu un citu tautu sāgu, leģendu un seno tautasdziesmu motīvus. Iespaidīgs ir aborigēnu motīvs par Gulibandžu un bumerangu. Gulibandža met bumerangu — simboliski dēlu Vangalu —, kas vienmēr atgriežas atpakaļ. Taču reiz, aizmetot to pāri jūrai, bumerangs pazūd. Sapratis, ka ir notikusi nelaime, Gulibandža iet dēlu mek¬lēt. Ne mazāk būtisks eposam ir islandiešu Njala motīvs par Torgrīmu un Gunnaru, arī aborigēnu stāsti par ērgli un koijotu, kas nes kurvi ar Sauli un Mēnesi, vai koijotu un veco vīru, kurš mācēja savas acis uzmest kokā.”

Grāmatu sērija “Jaunā klasika” tiek izdota ar LR Kultūras ministrijas atbalstu. Tajā tiek publicēti to Baltijas Asamblejas balvas literatūrā ieguvēju – igauņu un lietuviešu darbu tulkojumi. Lietuvā un Igaunijā ir sākta godalgoto latviešu autoru darbu publicēšana, tomēr pagaidām tie ir tikai daži izdevumi.