Grāmatā “Mans institūts” LZA akadēmiķis profesors Viktors Hausmanis stāsta par zinātniskās pētniecības institūtu, kurā viņš nostrādājis lielāko sava mūža daļu un kas kļuvis tikpat kā par viņa otrajām mājām, kur darba dienas aizvadītas vairāk nekā sešdesmit gadu.

Autors centies paust savu skatījumu par to, kā ritējis darbs, kā mainījušās prieka un satraukuma pilnas dienas institūtā, kas gadu gaitā vairākkārt mainījis gan nosaukumu un darbības virzienu – sākumā bija Latvijas Zinātņu akadēmijas pārvaldīts Valodas un literatūras institūts, tad pievienojās folkloras pētnieki un mākslas zinātnieki, institūta seja kļuva daudzveidīgāka, taču gadu gaitā tā atkal mainījās. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Latviešu literatūras, folkloras un mākslas institūts nokļuva Latvijas Universitātes pārziņā. Visām pārmaiņām profesors aktīvi līdzi dzīvojis un par to stāsta grāmatā, pamatā liekot divus humanitāro zinātņu virzienus: literatūru un mākslu. Laika gaitā mainījušies ne tikai institūtu nosaukumi, mainījās arī Latvija, un reizē ar šo procesu ceļš pagriezās citādi arī humanitārajās zinātnes, un stāsts ir ne tikai par viena institūta, bet mūsu tautas dzīves atspoguļojumu, ko autors īpaši gribējis iezīmēt grāmatā. Grāmatas nodaļās vēstīts, kā institūta sienās tapa latviešu kultūrai nozīmīgi darbi, t.sk. “Latviešu literatūras vēsture” sešos sējumos, Raiņa Kopotu rakstu zinātniskais izdevums trīsdesmit sējumos un kā par spīti pastāvošās varas ideoloģiskajam spiedienam tapa vēl citi nozīmīgi pētījumi un jauni darbības virzieni, kā auga, veidojās un darbā sevi apliecināja tagadējie zinātņu doktori, starp kuriem daudzi izcili un sabiedrībā plaši pazīstami vārdi: Vera Vāvere, Gundega Grīnuma, Arnolds Klotiņš, Guna Zeltiņa u.c.

Institūta pēdējo gadu darbības realitāte apskatīta grāmatas pēdējā nodaļā, kurā ir pārdomas par literatūras un mākslas pētniecības procesu mūsdienās.

Pētījumu papildina plašs personu rādītājs.