Jānis Elsbergs (1969) piektajā dzejas krājumā sava liriskā varoņa pārdzīvojumus atklāj ar vēl nebijušu godīguma pakāpi. Dzejnieks bieži tveras pie ironijas, bet tā ir tikai bezjēdzīga slēpšanās, kad atklāts jau ir viss. Šajā dzejā ir izmisums, alkas, skumjas, kritiens pilnīgā tumsā, bet tad – atkalatgriešanās pie cerības un mīlestības.

“Kas man lēcies, ka man pēkšņi, pēc visiem šiem gadiem, savajadzējās savas dzejas dzīves atliekas apkopot kārtējā krājumiņā? Neliegšos, es to daru, savtīgu iemeslu vadīts.” – pēcvārdā skaidro dzejnieks. “Nē, runa nav par naudu. Vnk man nedod miera nevis nesarakstītie dzejoļi (par tiem es neko nezinu), bet tieši sarakstītie – lāgu lāgiem maļas pa galvu, liek atgriezties tajos dzīves brīžos, kuros tie tapuši, un tas mēdz būt visai mokoši. Un mana pieredze rāda – kad dzejoļi nonāk grāmatas vākos, tie priekš manis it kā nomirst, vairs nelēkā, nemēdās, liek mieru. Tāpēc es gluži kā ticīgais vērsos pie izdevniecības un teicu: “Aminori, savu mieru man dod!” Un mana lūgšana tapa uzklausīta.”

Dzejnieks Jānis Elsbergs līdz 1999. gadam publicējies ar pseidonīmu Jānis Ramba, pazīstams arī kā tulkotājs, atdzejotājs un redaktors. Sadarbībā ar “Aminori” šogad iznāca Oskara Vailda esejas “Melu sairums” tulkojums. 2021. gadā saņēmis Literatūras gada balvu par amerikāņu dzejnieka un rakstnieka Čārlza Bukovska dzejas izlases “Kodiens” atdzejojumu.

Redaktors Guntars Godiņš.

Māksliniece Anna Aizsilniece.

Bez variantiem