Filozofijas vēsture parāda, ka pastāv dažādas noteiksmes, kas cilvēku definē kā politisku dzīvnieku, personu, indivīdu, subjektu un pat kā priekšmetu. Cilvēks definē pats sevi, izejot no sevis paša, aizstāvot savu autonomiju, ar zināmu tendenci uz noslēgšanos no transcendences. Taču šis cilvēks nevar iztikt bez jēgas meklējumiem.

Kaut ko līdzīgu var nojaust arī Aivara Tabuna romānā. Bagātīgā, vīrišķā valodā autors caur protagonistu aprakstījis cilvēka tieksmi pēc identitātes apzināšanās un dziļākas savas esības un darbību jēgas meklējumiem.

Latviešu literatūrā sevis apgūšanas no jauna jautājums jau ir ticis risināts vairākkārt, galvenokārt nevis atmiņas zuduma, bet gan protagonista dzīves apstākļu izmainīšanās dēļ.

Aivara Tabuna romānā “Baltais globuss” jaušama smalka Prusta cienīga ironija, protagonista attiecībās pašam ar sevi un apkārtējo pasauli, amnēzijas dēļ, kas latviešu literatūrā ir jaunums.