Kalendārs mani sauc

Romāna Kalendārs mani sauc centrālais tēls ir jauns vīrietis ar grūti definējamu garīgās veselības stāvokli. Brīžiem šķiet, ka viņa prāts strādā kā bērnam, citkārt – ka labāk nekā vairumam pieaugušo.

Stāsta struktūru veido vietējās mazpilsētas mācītājam rakstītas vēstules, kurās galvenais varonis reflektē par savā dzīvē notiekošo, tādējādi iepazīstot pats sevi un apkārtējo pasauli. Nelaimīga iemīlēšanās viņu novedusi pie eksistenciālas nepieciešamības no galvas iemācīties katra kalendāra datumā svinamās vārdadienas, lai "nokļūtu tuvāk" iecerētajai meitenei, proti, – starp visiem vārdiem atrodams arī viņējais.

Ieskats grāmatas tapšanā no autora:
"Otrdien, 2019. gada 24. septembrī, biju ceļā uz LNB, kur strādāju pie lugas Latvijas Nacionālajam teātrim, kad Vērmanes dārzā pēkšņi sapratu, ka naktī esmu nosapņojis, kāpēc lielais Oskars no manas bērnības deviņdesmito gadu vidū iemācījās no galvas kalendāru. No pārsteiguma, ka pa vidu grūti gulētai murgainai naktij esmu saņēmis ideju romānam, (teju) apraudājos. Līdzīgas sajūtas piedzīvoju pirms sešiem gadiem, kad pāris diennaktīs sarakstīju lugu Benzīnvīrs. Un, gluži kā toreiz, šī sapratne nāca reizē ar apziņu – ja es to neizdarīšu, neapšaubāmi jutīšos kā dezertieris vai ļoti slikts pastnieks, kuru ienīst visa mazpilsēta.

Pēc emocionālā trieciena Vērmanes dārzā atlikušo ceļa daļu jau pavadīju pragmatiskās domās, kā to izdarīt pēc iespējas ātrāk. Kad pāris stundas vēlāk biju sarakstījis pirmo nodaļu, kas atbilst vienai nedēļai kalendārā, aritmētika kļuva pavisam vienkārša – romānu sarakstīšu divu mēnešu laikā. Atliku lugu un citus darbus, bet pusdienas ēdu bibliotēkas banketiņos un semināros, cenšoties izvairīties no bijušajiem skolas biedriem, kas tagad strādāja firmā Vikawood, piemēram. Nedrīkstēju zaudēt ne mirkli.

Trīs nedēļās uzrakstījis pusi romāna, es sapratu, ka to paveikšu jebkurā gadījumā. Turpmākās pāris nedēļas tempu palēnināju, izbaudot laiku paša radītajā pasaulē. Nedēļas kļuva par mēnešiem, bet februāra sākumā es sarakstīju pēdējo nedēļu. Lai gan pēc tam vēl bija stipri jāpiestrādā, lai romānu varētu lasīt arī kāds cits, emocionāli jutos to pabeidzis. Un izdarījis to tieši tā, kā paredzēts, – precīzi pēc sapņa, kuru vairs neatceros.

Tālāk jau sekoja realitāte – pavasara lockdown un vasaras zemes darbi laukos. Pašās vasaras beigās atgriezos pie romāna, lai to darītu pieejamu lasītājiem. (Teju) nešaubījos, ka to izdosies paveikt līdz šīgada Ziemassvētkiem. Kaut gan darāmā vēl bija ļoti daudz, es ar to visu vairs nejutos viens. Redaktoru Henriku Eliasu Zēgneru darbā pie romāna rediģēšanas es gribētu salīdzināt ar vecāko ķirurgu, kurš dod izsvērtas, precīzas, dzīvībai un veselībai svarīgas norādes, kamēr praktizējošais ķirurgs cenšas atlikt malā visu, kas varētu traucēt tās sadzirdēt. Uzskatu, ka operācija izdevusies tik veiksmīga, ka man pat liktos dīvaini Henrikam jautāt, vai viņš būtu gatavs to atkārtot. Jo atbildi jau esmu sadzirdējis.

Par šīs grāmatas tapšanu, par palīdzēšanu tai kļūt no sapņa par īstenību, man jāsaka paldies daudziem jo daudziem, un uzreiz arī jāatvainojas, ka tas nav iespējams. Lūk – Oskaram paldies, un atvainojos, ka joprojām nezinu par viņu neko citu kā vien to, ko esmu izdomājis. Bet drīzāk jāsaka paldies par to, ko es neesmu izdomājis, – esmu pateicīgs, ka visu laiku man līdzās ir cilvēks, kura dzimšanas dienā sākas šī romāna darbība. Paldies Lindai par to, ka man vajag sarakstīt veselu romānu, lai nonāktu pie viena vārda.

Lugu joprojām neesmu pabeidzis. Atvainojos Latvijas Nacionālajam teātrim."

Pārstāsta avots: https://www.punctummagazine.lv/2020/12/18/kalendars-mani-sauc/