Rakstnieks Aivars Kļavis kādā savā dzīves posmā apņēmies vadīt fakultatīvās nodarbības literatūras vēsturē. Rūpīgas gatavošanās rezultātā bija sakrājies gana daudz interesanta materiāla. Ja reiz šis viss aizraujošs šķita Valdorfa skolas 11. un 12. klases audzēkņiem, iespējams, tas varētu ieinteresēt vēl kādu, domāja A. Kļavis. Pārrakstot un papildinot nodarbību pierakstus, tapusi “Mana literatūras noslēpumu enciklopēdija”, kā saka pats autors: “Tas nav ne literatūrvēsturisks pētījums, ne zinātnisks darbs, ne mācību līdzeklis šī vārda parastā nozīmē. Tomēr tā nav arī proza. Vismaz tādā nozīmē, kā to saprotam mūsdienās. Iespējams, žanru vispār nevar definēt. Drīzāk tas ir ceļojums literatūras vēsturē. Ceļojums, kurš aizved mītu, pretrunu, mīklu un literatūras noslēpumu pasaulē. Tajā pasaulē, kurā valda mīlestība, kaislības, naids, asinis, cēlsirdība, dvēsele, mistika un nāve.

Sērijas 1. grāmatā A. Kļavis piedāvā minēt mīklas, kas saistās ar antīko literatūru, piemēram, vai “Iliādu” un “Odiseju” tiešām sacerēja aklais Homērs un vai viņš vispār bija akls? Un kāpēc vienīgais antīko laiku prozas darbs, kas saglabājies līdz mūsdienām, ir Apuleja pikantais romāns “Zelta ēzelis”?

Mana literatūras noslēpumu enciklopēdija, 1. daļa