Petrovi ar gripu

Aleksejs Saļņikovs ir dzimis Tartu Igaunijā, bet lielāko mūža daļu dzīvojis Urālos, kopš 2005. gada – Jekaterinburgā. Autors ir vairāku literāro prēmiju laureāts, un viņa romāns “Petrovi ar gripu” ieguvis Nacionālā bestsellera balvu 2018. gadā. Pēc grāmatas motīviem režisors Kirils Serebreņņikovs uzņēmis filmu, kas 2021. gada Kannu filmu festivālā saņēmusi Vulkāna balvu par filmas kinematogrāfiju.

Romānā “Petrovi ar gripu” sastopam parastu ģimeni: Petrovs ir automehāniķis, kas brīvajā laikā zīmē komiksus, viņa sieva ir bibliotekāre, kura, šķiet, neieredz cilvēkus. Viņu dēls grāmatas nelasa, jo aizraujas ar videospēlēm. Ģimenes ikdienas rutīnu, tuvojoties gada nogalei, izjauc nejauks gripas vīruss, un ierastā dzīve pārtop savādi izklaidējošā un nedaudz spokainā, halucinācijām līdzīgā sapnī...

Iespējams, šī romāna svarīgākais mērķis ir atgādināt lasītājiem par skeletiem viņu pašu skapī, it īpaši – kautrīgajiem un tiem, kuri īsti nevēlas atzīt, ka viņiem tādi ir.

No krievu valodas tulkojis Dens Dimiņš.

Laikam būs maz pateikts, sakot, ka šis ir neparasti aizraujošs un aizrautīgi savāds romāns, kas rāda, kā cilvēki mīt vairākās pasaulēs – materiālajā, smalkajā, dziļajā, murgainajā – un ir neredzamām saitēm sieti. Petrovu ģimene – automehāniķis, viņa skarbā sieva, astoņus gadus vecais dēlēns --, kā arī mistisks kaimiņš kā starpnieks starp pasaulēm, lūzerīgs klasesbiedrs, skaistule Marina – dažādas paaudzes, dažādi raksturi un likteņi, uz kuru fona saplūst un sajaucas uzmācības, psihozes, sapņi un atmiņas. Modernistisks darbs: brīvā netiešā runa un divos līmeņos plūstoši savīts vēstījums, kas īsti neļauj saprast, kur beidzas realitāte un kur sākas gripas halucinācijas. Bet visu nemaz nevajag uzreiz saprast. Varbūt sapratne nāks ar laiku.
“Petrovi ar gripu” ir romāns, kas paver dažādas durvis.
Dens Dimiņš, tulkotājs