Sērgas laikā
Šajā satraucošajā, haotiskajā un neprognozējamajā laikā viņš aicina nezaudēt veselīgu spriestspēju, spēt saskatīt kopainu un no visiem šībrīža izaicinājumiem gūt mācību, lai saprastu – “kā esam tiktāl nonākuši un kā vēlamies dzīvot turpmāk?”
Paolo Džordāno saviem lasītājiem ārzemēs saka šādi: “Es izmantoju šo savādo tukšo posmu, lai uzrakstītu „Sērgas laikā”, kas ir šīs karantīnas īsa hronika, bet arī mēģinājums vienkāršiem vārdiem izskaidrot notiekošo. Neskaidrība ir bijusi viena no šīs pandēmijas galvenajām problēmām jau no paša sākuma: informācija bieži vien ir bijusi neprecīza, juceklīga, emocionāla, tādēļ arī daudzi cilvēki krita panikā. Man šķita noderīgi atgriezties pie savas fiziķa izglītības un situācijas skaidrošanai likt lietā dažus skaitļus un vienādojumus.
Bet „Sērgas laikā” ir arī plašākas pārdomas par to, ko šī pandēmija atklāj par mūsu sabiedrību un par mūsu attiecībām ar dabu un apkārtējo vidi. Šī ir dīvaina iespēja, lai formulētu domas un reflektētu par šo stāvokli. Tādēļ es uzrakstīju šo eseju gandrīz bez atelpas, ko parasti tā nedaru, un ceru, ka grāmata kaut nedaudz noderēs cilvēkiem citās valstīs, kuri līdzīgos apstākļos nonāks vēlāk nekā mēs Itālijā.”
No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere.
Skaitīt dienas. Dabūt gudru sirdi. Nepieļaut, ka visas šīs ciešanas izrādās veltīgas."
/Paolo Džordāno "Sērgas laikā"
Galvenais šajā laikā, manuprāt, ir ievilkt dziļu elpu un saglabāt mieru, bet tajā pašā laikā ievērot visus drošības pasākumus. Mums visiem ir grūti, citi ir zaudējuši darbu, citi strādā attālināti sev piešķirot vēl ilgāku darba laiku, cits iegūst vairāk brīvā laika, bet jūk prāta četrās sienās. Kā ir strādājošiem vecākiem, kam ir vairāki bērni skolas un bērnudārza vecumā, es pat nespēju iztēloties. Vienalga vai strādā darba vietā vai attālināti, ar bērniem mājās ir grūti - tev ir jāaizstāj skolotājs un tajā pašā laikā jādara savs darbs vai arī tev ir jāatstāj savs lolojums viens likteņa varā, jo ir jāiet uz darbu.
Es ļoti ceru, ka drīz tas viss būs beidzies, es varēšu apciemot savus vecvecākus un ieiet normālā dzīves ritmā. Lai arī cik grūti šobrīd būtu, mēs distancējamies, lai pasargātu sevi, savus tuvos un neaizsargātos.
"Līdzīgi kā bites un vējš iznēsā ziedputekšņus, tā mēs nēsājam apkārt savu nemieru un savus patogēnus."