Oktāvas

Leons Briedis vienmēr ir plaši un daudzveidīgi izmantojis tās iespējas, ko dod poētikas pārzināšana un profesionālā prasme. Jau pirmajām grāmatām dzejoļi rakstīti, izmantojot četrrindes, trīsrindes, tercīnas, soneta, trioletas, brīvā u.c. pantu formas. 2005. gadā iznāca Leona Brieža sonetu krājums „Agrais pavasaris”, bet šogad grafiskās dzejas paraugs „Mariagrammas”. Laba skola dažādu formu apguvei ir bijusi aktīvā un daudzveidīgā spāņu, itāļu un rumāņu klasiķu atdzejošana, kas prasījusi labi pārzināt dzejas tehniku. Šodien latviešu dzejā gaužām reti ir sastopami darbi, kas rakstīti klasiskajās dzejas formās, tāpēc Leona Brieža jaunā grāmata „Oktāvas” ir ievērības cienīgs notikums, kas parāda plašu poētikas arsenālu. Oktāvas priekštece siciliāna – astoņrinde ar vienādām krusteniskajām atskaņām abababab – radās tālajos viduslaikos. Vēlāk renesanses laika itāļu dzejā parādījās oktāva, kas sastāvēja no astoņām vienpadsmit zilbju rindām ar sievišķajām atskaņām. Eiropā oktāvai mēdz būt dažādi pantmēri un dažādas atskaņas, tomēr klasiskā Eiropas oktāva tiek rakstīta sillabotoniskās vārsmošanas sistēmā piecpēdu vai sešpēdu jambā, kur vīrišķās atskaņas mijas ar sievišķajām, veidojot sekojošu atskaņu struktūru – abababcc. Arī Leons Briedis priekšroku devis šim Eiropā tik pazīstamajam oktāvas variantam, kas labi atbilst latviešu valodas struktūrai. Leons Briedis grāmatā „Oktāvas” reabilitē senu klasisku formu, vienlaikus pierādīdams, ka lieliski pārvalda dzejas tehniku, jo striktā pantā spēj spilgti atklāt individuāla pārdzīvojuma un domāšanas savdabīgo pasauli.